Lietuvas krusta kari: Atšķirības starp versijām

'''Lietuvas krusta kari''' ({{val-|la|Expeditio sacra}}, {{val-|de|Litauerkriege des Deutschen Ordens}}, {{val-|lt|Kryžiaus žygiai}}) bija daļa no [[Ziemeļu krusta kari]]em un ir kā kopējs apzīmējums krustnešu mēģinājumiem iekarot un kristīt [[Lietuvas dižkunigaitija|Lietuvas dižkunigaitiju]] [[13. gadsimts|13.]] un [[14. gadsimts|14. gadsimtā]].

Jau pirms krusta kariem [[Baltijas valstis|Baltijas zemēs]] bija izveidojušās divas militārās cilšu savienības, kuru savstarpējās cīņas talantīgais diplomāts [[Alberts fon Bukshēvdens|bīskaps Alberts]] veikli izmantoja. Vienu cilšu savienību bija izveidojuši [[lietuvieši]], [[līvi]], [[Tālava]]s, [[Koknese (valsts)|Kokneses]] un [[Jersika (valsts)|Jersikas]]s [[letgaļi]] un [[Polocka]]s [[kriviči]]. Pret viņiem cīnījās [[zemgaļi]], [[žemaiši]], [[ugauņi]], [[sakalieši]], ko reizumis atbalstīja [[Pleskava]]s un [[Novgoroda]]s kriviči. Krusta karu pirmajā etapā krustneši pret līviem un lietuviešiem cīnījās kopā ar zemgaļiem, bet vēlāk par viņu sabiedrotajiem kļuva kristītie līvi un letgaļi.

1201. gadā [[Alberts fon Bukshēvdens|bīskaps Alberts]] nodibināja galveno krusta karu militāro un politisko bāzi Rīgā, netālu no [[Daugava]]s ietekas jūrā un pēc viņa iniciatīvas pēc [[Templiešu ordenis|Templiešu ordeņa]] parauga tika nodibināts [[Zobenbrāļu ordenis]]. Pēc zaudētās [[Saules kauja]]s šis ordenis tika apvienots ar [[Vācu ordenis|Vācu ordeni]], turpinot pastāvēt kā autonoms [[Livonijas ordenis]] ar savu ordeņa meistaru (mestru).

Politiskā situācija krasi mainījās 1204. gadā, kad [[Krusta kari|Ceturtā Krusta kara]] rezultātā krustneši ieņēma [[Austrumu Ortodoksā baznīca|Austrumu Ortodoksās baznīcas]] centru [[Konstantinopole|Konstantinopolē]] un nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu [[Latīņu impērija|Latīņu impēriju]] (1204—1261). Ar Romas pāvesta atbalstu bīskapa Alberta vadītie krustneši vērsās pret ortodoksās baznīcas kontrolētajām valstīm arī ziemeļaustrumu Eiropā. Kopā ar bīskapa Alberta līvu un latgaļu vasaļiem, starp kuriem īpaši pieminami [[Kaupo]], [[Rūsiņš]], [[Varidots]] un [[Tālivaldis]] ar saviem dēliem, Zobenbrāļu ordeņa bruņnieki un no citām Eiropas valstīm sabraukušie krustneši vērsās pret igauņu, zemgaļu, žemaišu, sēļu, lietuviešu un kuršu apdzīvotajām zemēm.

[[1236]]. gada [[22. septembris|22. septembrī]] pie [[Saules zeme]]s ziemeļu robežas notika [[Saules kauja]], kurā [[Žemaiši|žemaišu]] un [[zemgaļi|zemgaļu]] karaspēks [[Vikints|Vikinta]] vadībā iznīcināja apvienoto krustnešu karaspēku.

1253. gada 21. augustā pāvests Inocents IV apstiprināja Vācu ordenim zemes Lietuvā, ko sakarā ar savu kronēšanu viņam dāvinājis karalis [[Mindaugs]]: visu [[Karšuva|KārsavuKaršuvu]] un Vangas, kā arī pusi [[Jātvingi|Dainavas]] un Raseiņu. Pāvests Inocents IV uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam [[Alberts ZauerbērsII (Rīga)|Albertam II]] iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Krišjāni par Lietavas bīskapu saskaņā ar karaļa Mindauga vēlēšanos. 1254. gada 3. septembrī pāvests ziņoja Lietuvas bīskapam Krišjānim par atbrīvošanu no Rīgas sufragana zvērasta, jo Lietuvas baznīcas pakļaušana Rīgai nesaskan ar pāvesta gribu un karaļa Mindauga cieņu. Atbildot uz Lietavas karaļa Mindauga sūdzību, pāvests Inocents IV ziņoja viņam, ka Livonijas un Prūsijas arhibīskaps Alberts, kam bija uzdots iesvētīt un pēc zināmas formas nozvērināt Krišjāni par Lietuvas bīskapu, izdarījis minēto aktu pirms pāvesta 1253. gada 21. augusta raksta saņemšanas un licis Krišjānim zvērēt uzticību arhibīskapam un Rīgas baznīcai; tas nesaskan ar pāvesta gribu, jo Lietuvas valstij, kā Sv. Krēsla īpašumam, un Lietuvas bīskapam jābūt pakļautiem tieši pāvestam; tāpēc viņš atbrīvoja Krišjāni no arhibīskapam Albertam dotā sufragana solījuma un uzdeva Naumburgas bīskapam nozvērināt Krišjāni uzticībā pāvestam un Romas baznīcai. 1257. gadā pāvests [[Aleksandrs IV]] apstiprināja Lietuvas karaļa [[Mindaugs|Mindauga]] lēmumu nodot [[Sēlija]]s zemes Vācu ordenim. 1260. gadā viņš apstiprināja Vācu ordenim tiesības uz divām trešdaļām no [[Kursa]]s teritorijas, tiesības uz zemēm, kas tika saņemtas kā vasaļa dāvana no Lietuvas karaļa Mindauga un Lietuvas bīskapa, tāpat tiesības uz Rutēnijā iekarotajām zemēm.

1262. gadā pāvests [[Urbāns IV]] [[Kulma (zeme)|Kulmas]]s bīskapam lika sludināt krusta karu pret Livoniju un Kursu. Tikai pēc smagām kaujām ordenim izdevās salauzt zemgaļu bruņoto pretestību 1271. gadā, tomēr pēc [[Aizkraukles kauja (1279)|Aizkraukles kaujas]] 1279. gadā zemgaļi lauza miera līgumu, uzbruka Rīgai un sakāva ordeni [[Garozas kauja|Garozas kaujā]] 1287. gadā. Karš turpinājās līdz 1290. gadam, kad Livonijas ordenis piespieda zemgaļus atstāt savu dzimteni un pārcelties uz Žemaitiju.

Lietuvas dižkungs [[Vītenis]] spēja apvienot lietuviešus karagājieniem pret Livonijas ordeni ziemeļos, pret [[Galīcijas-Volīnijas kņazi]]em dienvidos un Vācu ordenim pakļautajām [[prūši|prūšu]] zemēm rietumos. Pēc Duisburgas Pētera hronikas ziņām 1296. gadā Vītenis ar daudzskaitlīgu lietuviešu karaspēku iebruka Livonijas ordeņa zemēs.<ref>Hirsch, Theodor; Max Töppen, Ernst Strehlke. ''Scriptores rerum Prussicarum'': Die Geschichtsquellen der preussischen Vorzeit. S. Hirzel, 1861.</ref>

[[Livonijas pilsoņu karš|Livonijas pilsoņu kara]] laikā 1298. gadā Vītenis atkārtoti iebruka Livonijā un kopā ar Rīgas pilsētas karaspēku devās uz ordeņa galveno pili [[Vīlande|Vīlandē]], tomēr apmierinājās ar ordeņa Karkuses (''Carthusen'') pils nopostīšanu netālu no tagadējās [[Karksi-Nuija]]s pilsētas Igaunijas dienvidu daļā.<ref>[http://www.castle.lv/est/karksi.html Karkuses pils]</ref> Atceļā [[Kauja pie Turaidas (1298)|kaujā pie Turaidas]] [[mestrsBruno Brūno(mestrs)|Livonijas mestra BrūnoBruno]] vadītie ordeņa brāļi uzbruka Vīteņa karaspēkam, bet tika smagi sakauti. Līdz pat Vīteņa nāvei pie Rīgas atradās lietuviešu karaspēka nometne ar apmēram 1000 karavīriem, ko dēvēja par "Lietuviešu pili" un lietuvieši turēja savās rokās Daugavas ūdensceļu līdz [[Dinaburga]]i, no 1307. gada līdz pat [[Polocka]]i, kura pirms tam atradās lietuviešiem draudzīgā Rīgas arhibīskapa kontrolē (1290-1307). 1312. gadā Vītenis ielūdza Rīgas franciskāņu klostera mūkus apmesties [[NovogrudokaNavahrudaka|NovogrudokāNavahrudakā]].<ref>Rowell, C. S. Lithuania Ascending: A Pagan Empire Within East-Central Europe, 1295-1345. Cambridge Studies in Medieval Life and Thought: Fourth Series. Cambridge University Press. 1994, pp. 55–59.</ref>

Pēc uzvaras pār Livonijas ordeni Vītenis atsāka uzbrukumus Vācu ordeņa zemēm Prūsijā. Ir izskaitļots, ka ķēniņa Vīteņa valdīšanas laikā lietuvieši 11 reizes devās karagājienos uz Prūsijas zemēm,<ref>Edvardas Gudavičius, Rokas Varakauskas. "Vytenis". In: Vytautas Spečiūnas. Lietuvos valdovai (XIII-XVIII a.): enciklopedinis žinynas. Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas. 2004, pp. 32–33.</ref>, savukārt [[Vācu ordenis]] apmēram 20 reizes iebruka [[Žemaitija]]s zemē. <ref>Rowell, C. S. ''Lithuania Ascending'', 63</ref>. 1311. gadā Vīteņa vadītais karaspēks cieta sakāvi pie Rastenburgas pils (tagad - [[Kentšina]] Polijā), bet 1314. gadā atvairīja ordeņa uzbrukumu [[Grodņa]]s cietoksnim.

Laikā no 1342. līdz 1382. gadam Ģedimina dēls [[Ķēstutis]] vadīja vairāk nekā 40 karagājienus uz Livoniju un Prūsiju un atvairīja apmēram 70 [[Vācu ordenis|Vācu ordeņa]] un 30 [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] karagājienus uz Lietuvu. 1345. gada ziemā Ģedimina dēli [[Aļģirds]] un Ķēstutis iebruka [[Zemgale|Zemgalē]], ieņēma [[Tērvete]]s pili un aizdedzināja [[Jelgavas pils|Jelgavas pili]], bet [[1346]]. gadā nopostīja [[Mežotne|Mežotni]]. Ķēstutis atkārtoti veda sarunas ar Romas pāvestu (1349, 1351) un [[SvētāsSvētā Romas impērija|Svētās Romas impērijas]]s ķeizaru (1358, 1373) par iespēju kristīties, kronēties un atjaunot [[Mindaugs|Mindauga]] laika Lietuvas karaļvalsti. 1358. gadā Ķēstutis pieprasīja, lai Lietuvai pievienotu [[Austrumprūsija|Prūsijas]] (uz ziemeļiem no [[Prēgele]]<nowiki/>s upes), [[Kurzeme]]s, [[Zemgale]]s un [[Latgale]]s zemes, bet [[Vācu ordenis]] tiktu pārcelts uz stepēm dienvidos no krievu zemēm cīņai pret [[tatāri]]em.<ref>Mugurēvičs, Ēvalds (tulk., priekšvārda un kom. aut.). Hermanni de Wartberge Chronicon Livoniae. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005.</ref>

1362. gada aprīlī Livonijas ordeņa mestrs [[Arnolds fon Fītinghofs]] uzbruka [[Kauņa]]i un sagūstīja Ķēstuta dēlu. 1365. gadā viņa dēls Būtauts kristījās, tika iecelts par hercogu un pārgāja ordeņa pusē. 1370. gadā Ķēstutis kopā ar Aļģirdu vadīja Lietuvas karaspēku Rūdavas kaujā pie [[Karalauči]]em. Palīdzējis Aļģirdam arī viņa karagājienos uz Maskavu (1368, 1370, 1372). Pēc Aļģirda nāves 1377. gadā par dižkunigaiti kļuva viņa dēls [[Jagailis]], kas sākumā atzina Ķēstuta varu valsts rietumu daļā. Tomēr, kad Jagailis 1380. gadā noslēdza separātus līgumus ar Vācu ordeņa lielmestru Vinrihu no Kniprodes un Zelta Ordas hanukaravadoni Mamaju, Ķēstutis Jagaili sagūstīja un piespieda viņu atzīt seviĶēstuti par Lietuvas dižkunigaiti.

Pēc dižkunga Aļģirda nāves 1377. gadā Jagailis vairs nevēlējās uzturēt sava tēva vienošanos par varas sadali ar [[Traķi|Traķu]] pilī rezidējošo Ķēstuti, kas kalpoja par Lietuvas pilsoņu kara sākumu. Izmantojot par ieganstu Jagaiļa miera līgumu ar Vācu ordeni, kurā tas apsolīja pāriet katoļu ticībā un atdot ordenim [[Žemaitija]]s zemes uz rietumiem no [[Dubīsa|Dubīsas]]s upes, 1381. gadā ĶestutisĶēstutis ieņēma [[Viļņa]]s pili un pats kronējās par Lietuvas dižkungu.

1383. gada 21. oktobrī ĶestutaĶēstuta dēls [[Vītauts Dižais|Vītauts]] [[Tapiava|Tapiavā]], Prūsijā tika kristīts kā ''Vigands'' Romas katoļu ticībā un pārgāja Vācu ordeņa pusē, apsolīdams tam kā vasaļa lēni visas [[Žemaitija]]s zemes uz rietumiem no [[Nevēža|Nevēžas]]s upes, tādējādi atkārtodams Lietuvas pirmā katoļu karaļa [[Mindaugs|Mindauga]] līguma nosacījumus ar Livonijas ordeni pirms vairāk kā 100 gadiem. Tomēr jau 1384. gadā viņš no jauna vērsās pret Vācu ordeni un pārgāja ortodoksajā ticībāpareizticībā, saņemot kristīgo vārdu ''Aleksandrs''. 1385. gadā Vītauts piedalījās [[Krēvas ūnija]]s parakstīšanā starp Poliju un Lietuvu, 1386. gadā viņš vēlreiz pārgāja katoļu ticībā kā ''Aleksandrs Vitolds'' un panāca izlīgumu ar Jagaili, pēc kura nosacījumiem Vītauts bija Jagaiļa vasalis un vietvaldis lietuviešu un baltkrievu zemēs. Taču 1390. gadā dižkungs Vītauts izpildīja 1383. gada līguma nosacījumus un atdeva Vācu ordenim Žemaitiju.

1392.-1394. gadā dižkungs Vītauts atkal karoja ar Vācu ordeni, bet 1396. gadā viņa brālēns [[Švitrigailis]] ar Livonijas ordeņa karaspēka palīdzību atguva Vitebsku. Tomēr Vītauta karaspēks aplenca un ieņēma pilsētu, sagūstīto Švitrigaili nosūtīja uz [[Krakova|Krakovu]], kur viņš izlīga ar Jagaili.

1421. gadā Vītauts nonāca konfliktā ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Zigismundu, kurš bija apsolījis Vācu ordenim atdot Žemaitiju. Tādēļ viņš pieņēma [[Husīti|husītu sacelšanās]] vadoņu piedāvāto [[Čehija]]<nowiki/>s karaļa troni, ko neatzina Romas pāvests. 1423. gadā pēc izlīguma ar ķeizaru viņš atteicās no pretenzijām uz čehu karaļa nosaukumu. 1429. gadā viņš [[Lucka]]s konferencē panāca vienošanos par viņa Lietuvas karaļa titula atzīšanu ar Polijas karali Jagaili un [[Svētā Romas impērija|Svētās Romas impērijas]] ķeizaru Zigismundu, ko beidzot apstiprināja Romas pāvests [[Martins V]]. Tomēr Polijas magnāti pāvesta sūtņus ar karaļa kroni aizturēja un tie nespēja sasniegt Viļņu laikā, kur 1430. gada 27. oktobrī 80 gadu vecumā Vītauts nomira, kroni nesagaidījis.

Pēc Vītauta nāves 1430. gadā Lietuvas bajāri par jauno Lietuvas dižkunigaiti ievēlēja [[Švitrigailis|Švitrigaili]], kas izpelnījās Polijas valdošo aprindu neapmierinātību. Polijas karaspēks okupēja [[Podolija|Podoliju]], Švitrigailis noslēdza savienību ar Vācu ordeni, [[Čehija]]s taborītiem un [[Veļikijnovgoroda|Dižo Novgorodu]]. 1431. gadā tika noslēgts pamiers uz trīs gadiem un Jagailis atzina Švitrigaili par Lietuvas dižkunigaiti, bet jau 1432. gadā Vītauta brālis [[Žigimants]] viņu gāza no troņa un pats tika ievēlēts par Lietuvas dižkunigaiti.

* [[1398]] Vītauts Dižais atdeva Vācu ordenim Žemaitiju ([[Saliņas miera līgums]])

* [[1422]] VacuVācu ordenis "uz mūžīgiem laikiem" atteicās no Žemaitijas

* [http://www.ggstanko.de/Geschichtliches/1231_-_1525/GegenOlgierd/gegenolgierd.html Vorgeschichte der Schlacht von Rudau] {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20120124185620/http://www.ggstanko.de/Geschichtliches/1231_-_1525/GegenOlgierd/gegenolgierd.html |date={{dat|2012|01|24||bez}} }}