Vikipēdija

Emanuels Makrons

Emanuels Žans Mišels Frederiks Makrons (franču: Emmanuel Jean-Michel Frédéric Macron; dzimis 1977. gada 21. decembrī) ir Francijas politiķis un pašreizējais prezidents, Andoras līdzprincis, kādreizējais ierēdnis un investīciju baņķieris.

Emanuels Makrons
Emmanuel Macron
Francijas prezidents
Amata sākums
2017. gada 14. maijā
Premjerministrs Eduards Filips
Priekštecis Fransuā Olands
Francijas Ekonomikas ministrs
Amatā
2014. gada 26. augustā — 2016. gada 30. augustā
Dzimšanas dati 1977. gada 21. decembrī (46 gadi)
Valsts karogs: Francija Amjēna, Francija
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Brižita Makrona (no 2007. gada)
Augstskola
  • Parīzes Nantēres universitāte (Paris X Nanterre)
  • Parīzes Politisko zinību institūts (Sciences Po)
  • Nacionālā administrācijas skola (École nationale d'administration)
Reliģija Romas Katoļu baznīca
Paraksts

2004. gadā kļuva par finanšu inspektoru Inspection générale des finances, pēc tam — investīciju baņķieri Rothschild & Cie Banque. No 2014. līdz 2016. gadam bija Francijas ekonomikas ministrs. Atkāpās no amata, lai startētu 2017. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. 2016. gada aprīlī dibinājis partiju "Uz priekšu, Republika!". Vēlēšanās Makrons uzvarēja un otrajā kārtā ieguva 66,1% balsu. 2017. gada 14. maijā tika inaugurēts prezidenta amatā. Viņš ir jaunākais Francijas līderis kopš Napoleona, stājies amatā 39 gadu vecumā.[1] E. Makrons ir arī jaunākais prezidents Francijas vēsturē.[2]

Prezidentūra

labot šo sadaļu

2017. gada 15. maijā Makrons iecēla Eduardu Filipu, kurš bija Francijas ziemeļu ostas pilsētas Havras mērs un Francijas parlamenta deputāts, par valsts premjerministru.[3] Tajā pašā dienā viņš devās vizītē, lai tiktos ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, un viņi nolēma ekonomiski un politiski stiprināt Eiropas Savienību, kā arī apliecināja abu valstu attiecības.[4] 17. maijā Makrons tikās ar Eiropadomes vadītāju Donaldu Tusku. Sanāksmē viņi pauda atbalstu Eiropas Savienības un eirozonas stiprināšanai. Tajā pašā dienā tika prezentēta jaunā Francijas valdība, ko vadīja E. Filips, taču vairāki ministri tika iesaistīti skandālos un radās nepieciešamība veidot jaunu valdību.[5][6][7][8] Tā tika izveidota 21. maijā.

18. maijā tika sarīkota telefona saruna starp Francijas prezidentu un Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Abu valstu līderi atbalstīja sadarbību aktuālajos starptautiskajos jautājumos. Viņi atzīmēja turpmākās sadarbības nozīmi konflikta atrisināšanā Ukrainas austrumos.[9][10] 25. maijā, NATO samitā, Makrons tikās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, ar kuru viņš apsprieda daudzas tēmas, arī cīņu pret terorismu.[11] Tajā pašā dienā viņš tikās ar Turcijas prezidentu Rečepu Erdoganu. Sanāksmē abu valstu līderi runāja par saspīlēto ES un Turcijas attiecību uzlabošanu, kā arī par situāciju Sīrijā un Irākā. Sanāksmē tika atzīmēta sadarbība cīņā pret tādām teroristu organizācijām kā Islāma valsts un Kurdistānas Strādnieku partiju, kura ir aizliegta Turcijā. Abu valsti līderi arī norunāja palielināt tirdzniecību starp abām valstīm līdz 20 miljardiem eiro.[12]

29. maijā Makrons uzņēma Krievijas prezidentu Vladimira Putinu Versaļā. Tikšanās notika Versaļas pilī. Tajā abi līderi apsprieda situāciju Sīrijā, konfliktu austrumu Ukrainā un attiecības starp Franciju un Krieviju. Makrons iestājās par mieru Sīrijā un aicināja meklēt politisku risinājumu, lai to īstenotu. Makrons piedāvāja sadarboties ar Putinu cīņā pret "Islāma valsti", kā arī teica, ka atbalsta "demokrātisku pāreju", kas "saglabātu Sīrijas valsti".[13]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Macron the mould-breaker - France's youngest leader since Napoleon». reuters.com. Reuters. Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  2. ↑ «Emanuels Makrons inaugurēts Francijas prezidenta amatā». delfi.lv. Delfi. Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  3. ↑ amatam.a236506/ «Makrons virza Havras pilsētas mēru Francijas premjera amatam». lsm.lv. Latvijas Sabiedriskie Mediji. Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.[novecojusi saite]
  4. ↑ «Merkele un Makrons vienojas izstrādāt plānu ES stiprināšanai». lsm.lv. Latvijas Sabiedriskie Mediji. Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  5. ↑ «Top Macron ally Bayrou quits French government». BBC News (angļu). 2017-06-21. Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  6. ↑ «French Defense Minister Sylvie Goulard asks to step down amid probe». POLITICO (angļu). 2017-06-20. Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  7. ↑ «François Bayrou, Marielle de Sarnez resign from French government: report». POLITICO (angļu). 2017-06-21. Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  8. ↑ «Emmanuel Macron's close ally Richard Ferrand to resign from Cabinet; to seek leadership role in En Marche». Firstpost (angļu). 2017-06-20. Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  9. ↑ «Путин и Макрон провели первый телефонный разговор». РИА Новости (krievu). Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  10. ↑ «Путин и Макрон впервые поговорили по телефону». РБК (krievu). Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  11. ↑ «Трамп встретился с Макроном в Брюсселе». RT (krievu). Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  12. ↑ «Макрон встретился с Эрдоганом на саммите НАТО». Росбалт (krievu). Skatīts: 2018. gada 1. jūlijā.
  13. ↑ «France's Macron holds 'frank exchange' with Putin». BBC (angļu). Skatīts: 2018. gada 2. jūlijā.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Fransuā Olands 		Francijas prezidents
2017. gada 14. maijs — pašlaik 		Pēctecis:
Nav
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Emanuels_Makrons&oldid=3933628"