Rosa šelfa ledājs
Rosa šelfa ledājs (angļu: Ross Ice Shelf) ir lielākais šelfa ledājs Antarktīdā. Tā platība ir aptuveni 487 000 km² (nedaudz mazāka, kā Francijas platība),[1] garums dienvidu—ziemeļu virzienā ir ~850 km, rietumu—austrumu virzienā ~800 km. Vertikālā ledāja fronte stiepjas ~600 km garumā un paceļas 15-50 m augstumā virs jūras līmeņa. Ledājs ir vairākus simtus metru biezs, un ap 90% ledus masas atrodas zem ūdens līmeņa. Ledājs izvietojies starp Viktorijas un Mērijas Bērdas Zemi Transantarktīdas kalnu pakājē un to ziemeļos apskalo Rosa jūra. Gandrīz pilnībā ietilpst Jaunzēlandes pretenzijā Rosa Teritorijā.
Rosa šelfa ledājs | |
---|---|
Kontinents | Antarktīda |
Izvietojums | Rosa jūra |
Koordinātas | 81°30′0″S 175°0′0″W / 81.50000°S 175.00000°WKoordinātas: 81°30′0″S 175°0′0″W / 81.50000°S 175.00000°W |
Platība | 487 000 km2 |
Garums | 850 km |
Platums | 800 km |
Biezums | 150—700 m |
Ātrums | 0,8—1,5 km/a |
Salas | Rūzvelta sala |
Rosa šelfa ledājs Vikikrātuvē |
Ledāju 1841. gada janvārī atklāja Džeimsa Rosa ekspedīcija. Tā kā ledājs bija par iemeslu, kādēļ ekspedīcijas dalībnieki nevarēja virzīties tālāk uz dienvidiem, Ross to nosauca par Viktorijas ledus barjeru par godu Anglijas karalienei Viktorijai. Vēlāk ledājs un to apskalojošā jūra tika nodēvēti pirmatklājēja vārdā.
Ledāja piekrasti apraksta vairāki dabas apgabali ar saviem nosaukumiem: Širases krasts, Saipla krasts un Gūlda krasts gar Rietumantarktīdas piekrasti un Amundsena krasts, Dufeka krasts, Šekltona krasts un Hilarija krasts gar Transantarktīdas kalnu grēdas pakāji. Ledājā ir vairākas tā saucamās "salas" - jūras reljefa paaugstinājumi, pāri kuriem plūstot ledājs veido pacēlumus virs apkārtējās virsmas. Lielākās ir Rūzvelta sala netālu no ledāja frontes un Krerija ledus sala ledāja dienviddaļā.
Rosa šelfa ledājs veidojas no okeānā noplūstošiem kontinentālajiem ledājiem, no Transantarktīdas kalniem rietumos (Brīdmora glečers, Bērda glečers, Nimroda glečers, Levereta glečers) un no Mērijas Bērdas Zemes austrumos (Makeiīla ledus straume, Bindšadlera ledus straume, Horlika ledus straume). Austrumu puses ledus straumes atnes vairāk ledus, tādēļ tā ir stabilāka un šelfa ledāja kustības ātrums ir ap 800 m gadā. Rietumu pusē ātrums ir ap 1500 m gadā (1,5—3 m dienā). Ledāja biezums variējas no 150-200 m jūras pusē līdz pat 700 m pie tā sākuma. Ledājs ir peldošs, un tas paceļas un nolaižas līdzi paisumam un bēgumam. Dažādu iemeslu rezultātā no ledāja atdalās aisbergi, lielākais no tiem (Aisbergs B-15 31 000 km² platībā (Beļģijas izmērā) tika reģistrēts 2000. gada martā.
No 1929. līdz 1959. gadam ledāja austrumos darbojās amerikāņu polārstacija Litlamerika. Pašlaik ar ledāja pētniecību nodarbojas Rosa salā izvietotās polārstacijas Makmerdo un Skota. Ledāju ziemeļrietumu — dienvidaustrumu virzienā šķērso Makmerdo — Dienvidpola lielceļš.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Antarctic Hazards - British Antarctic Survey». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 11. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 9. februārī.