Dalībnieks:Zemgalietis/Sandbox: Atšķirības starp versijām
Dzēstais saturs Pievienotais saturs
mNav labojuma kopsavilkuma |
Nav labojuma kopsavilkuma |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Torihosa—Kartera līgumi''' ({{val-es|Tratados Torrijos-Carter}}, {{val-en|Torrijos–Carter Treaties}}) ir divi [[ASV]] un [[Panama]]s starpvalstu [[līgums|līgumi]], kas tika noslēgti 1977. gada 7. septembrī [[Vašingtona|Vašingtonā]], ASV. Ar līgumiem tika atcelts agrākais 1903. gada [[Heja—Bunau—Varila līgums]]. Torihosa—Kartera līgumi paredzēja, ka no 1979. gada Panamas kanāla zona pāriet abu valstu kontrolē, savukārt 1999. gada 31. decembrī ASV pametīs Panamu, nododot kanāla zonu pilnīgai Panamas kontrolei. |
|||
* <big>[[Vidkuns Kvislings]]</big> |
|||
* <big>[[:en:Vidkun Quisling|Vidkun Quisling]]</big> |
|||
1903. gadā tika noslēgts Heja—Bunau—Varila līgums, saskaņā ar kuru amerikāņi "uz mūžīgiem laikiem" ieguva Panamas kanāla celtniecības un ekspluatācijas tiesības, kā arī neierobežotu kontroli pār [[Panamas kanāla zona|Panamas kanāla zonu]]. Lai arī panamieši ilgstoši tiecās pārskatīt minēto vienošanos, tikai 1960. gados, pēc vairākiem nemieriem, kas bija saistīti ar Panamas kanāla zonu, starp ASV un Panamu aizsākās sarunas par turpmāko kanāla zonas likteni. Neskatoties uz to, ka 1967. gadā tika parakstīta jauna vienošanās, tā netika ratificēta Panamas parlamentā. Jaunas sarunas par vienošanos aizsākās 1977. gadā. |
|||
== Bērnība un jaunība == |
|||
=== Izcelšanās === |
|||
Sarunas par starpvalstu līgumu noslēgšanu norisinājās no 1977. gada 15. februāra līdz 10. augustam. 1977. gada 15. |
|||
Vidkuns Abrahams Laurits Kvislings ({{Audio|IPA Vidkun Abraham Lauritz Jonssøn Quisling.ogg|norvēģiskā izruna}}) piedzima 1887. gada 18. jūlijā '''''[[Fyresdal'as]]''''' komūnā, [[Tēlemarka]]s flikē. Viņa tēvs bija Norvēģijas Luterāņu valsts baznīcas mācītājs un [[ģenealoģija|ģenealogs]] Jons Laurits Kvislings (1844—1930), māte — Anna Karolīna Banga (1860—1941).<ref name="borgen273">{{harvnb|Borgen|1999|p=273}}.</ref> Dzimtas uzvārds ir mantots no ''Quislinus'', kas ir [[Jitlande]]s ciema Kvislemarka nosaukuma latinizējums. No šī ciema 17. gadsimtā Kvislingi ieradās Norvēģijā, kur ieprecējās respektablajā Baku ģimenē, kas dzīvoja Tēlemarkas flikē. Ģimenē, kur viņam bija vēl divi brāļi un viena māsa<ref>{{harvnb|Dahl|1999|pp=6, 13–14}}.</ref>, jaunais Vidkuns tika raksturots kā "kautrīgs un kluss, tomēr arī lojāls un izpalīdzīgs, vienmēr draudzīgs, nereti izplūzdams siltā smaidā".<ref>{{harvnb|Dahl|1999|p=21}}.</ref> No 1893. līdz 1900. gadam viņa tēvs kalpoja par [[kapelāns|kapelānu]] '''''[[Strømsø]]''''' draudzē '''''[[Drammen'ā]]'''''. Šeit Vidkuns pirmo reizi uzsāka savas skolas gaitas. Skolā viņš tika apcelts par savu Tēlemarkas izrunu, kas gan viņam netraucēja sekmīgi pabeigt skolu.<ref>{{harvnb|Hartmann|1970|p=10}}.</ref> 1900. gadā Kvislingu ģimene pārcēlās uz '''''[[Skien'u]]''''', kur Vidkuna tēvs bija iecelts par pilsētas [[prāvests|prāvestu]].<ref name="borgen275">{{harvnb|Borgen|1999|p=275}}.</ref> |
|||
Akadēmiski Kvislings bija talantīgs gan [[humanitārās zinātnes|humanitārajās zinātnēs]], jo īpaši vēsturē, gan arī [[dabas zinātne|eksaktajās zinātnēs]], kur viņš specializējās matemātikā, tomēr šajā dzīves posmā viņam nebija skaidru domu par tālākajām gaitām.<ref name="dahl6"/> 1905. gadā viņš tika uzņemts [[Norvēģijas militārā akadēmija|Norvēģijas Militārajā akadēmijā]], iegūstot labāko tā gada rezultātu starp 250 iestājpārbaudījumu kārtotājiem.<ref name="dahl6"/> 1906. gadā Kvislingu pārcēla uz [[Norvēģijas Militārā koledža|Norvēģijas Militāro koledžu]], kuru viņš absolvēja ar augstāko rezultātu kopš koledžas dibināšanas 1817. gadā, par ko tika apbalvots ar audienci pie karaļa.<ref name="borgen275" /><ref name="dahl6"/> No 1911. gada 1. novembra Kvislings dienēja Norvēģijas ģenerālštābā.<ref name="dahl6">{{harvnb|Dahl|1999|pp=6–7}}.</ref> [[Pirmais pasaules karš|Pirmā pasaules kara]] laikā Norvēģija ievēroja neitralitāti. Pats Kvislings juta riebumu pret miera kustību, taču vēlāk šī kara lielie cilvēku upuri vājināja šo viņa nepatiku.<ref>{{harvnb|Dahl|1999|p=25}}.</ref> 1918. gada martā Kvislings kā atašejs tika nosūtīts diplomātiskajā misijā uz [[Petrograda|Petrogradu]] Krievijā, lai papildinātu savas zināšanas par valsti, kuras studijām viņš bija veltījis pēdējos piecus gadus.<ref name="borgen275"/><ref name="dahl28" /> Neskatoties uz piedzīvotajām grūtībām un izbailēm misijas vietā, Kvislings tomēr secināja, ka "[[boļševiki]] ir spējuši iegūt neparasti spēcīgu ietekmi pār krievu sabiedrību", un apbrīnoja [[Ļevs Trockis|Trocka]] panākumus [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] mobilizācijā.<ref name="dahl28">{{harvnb|Dahl|1999|pp=28–29}}.</ref> Turpretī [[Aleksandrs Kerenskis|Kerenska]] valdības neveiksmes un krišanu viņš izskaidroja ar to, ka Krenskis devis pārāk daudz tiesību, brīvību Krievijas iedzīvotājiem. Kad 1918. gada decembrī diplomātiskā misija tika atsaukta, Kvislings kļuva par Norvēģijas militāro ekspertu Krievijas jautājumos.<ref>{{harvnb|Dahl|1999|pp=32–34, 38}}.</ref> |
|||
=== Ceļojumi === |
|||
{{rquote|right|Quisling replied [that] the Russian people needed wise leadership and proper training [that they suffered from] indifference, a lack of clearly defined goals with conviction and a happy-go-lucky attitude [and that] it is impossible to accomplish anything without willpower, determination and concentration.|Alexandra recounts a conversation with her soon-to-be husband|{{harvnb|Yourieff|2007|p=93}}}} |
|||
In September 1919, Quisling departed Norway to become an intelligence officer with the Norwegian delegation in [[Helsinki]], a post that combined diplomacy and politics.<ref>{{harvnb|Dahl|1999|pp=38–39}}.</ref> In the autumn of 1921, Quisling left Norway once again, this time at the request of explorer and humanitarian [[Fridtjof Nansen]], and in January 1922 arrived in the [[Ukrainian SSR|Ukrainian]] capital [[Kharkov]] to help with the humanitarian relief effort there.<ref name="dahl40">{{harvnb|Dahl|1999|pp=40–42}}.</ref> Highlighting the massive mismanagement of the area and the death toll of approximately ten thousand a day, Quisling produced a report which attracted aid and demonstrated his administrative skills as well as his dogged determination to get what he wanted.<ref>{{harvnb|Dahl|1999|pp=43–44}}.</ref> On 21 August, he married the Russian Alexandra Andreevna ("Asja") Voronina,<ref>{{harvnb|Yourieff|2007|p=172}}.</ref> the young and inexperienced daughter of a pedlar. Alexandra wrote in her memoirs that Quisling declared his love for her,<ref>{{harvnb|Yourieff|2007|p=100}}.</ref> but based on his letters home and investigations undertaken by his cousins, it appears that there was never any question of romantic involvement between the two. Quisling merely seems to have wanted to lift the girl out of poverty by providing her with a Norwegian passport and financial security.<ref name="dahl45"/> |
|||
Having left the Ukraine in September 1922, Quisling and Asja returned to Kharkov in February 1923 to prolong aid efforts, with Nansen describing Quisling's work as "absolutely indispensable".<ref name="dahl45">{{harvnb|Dahl|1999|pp=45–47}}.</ref><ref>{{harvnb|Hartmann|1970|p=33}}.</ref> Quisling found the situation much improved and, with no fresh challenges, found it a more boring trip than his last. He did however meet Maria Vasiljevna Pasetsjnikova ({{val-ru|Мари́я Васи́льевна Па́сечникова}}), a Ukrainian more than ten years his junior. Her diaries from the time "indicate a blossoming love affair" during the summer of 1923, despite Quisling's marriage to Asja the year before.<ref name="dahl45"/> Quisling apparently married Pasetsjnikova in Kharkov on 10 September 1923, although no legal documentation has been discovered. Quisling's biographer, Dahl, believes that in all likelihood the second marriage was never official.<ref name="dahl48">{{harvnb|Dahl|1999|pp=48–49}}.</ref> Regardless, the couple behaved as though they were married, and celebrated their wedding anniversary. Soon after the wedding, the aid mission came to an end and the trio left the Ukraine, and from the summer of 1923 onwards they planned to spend a year in Paris. Maria wanted to see Europe; Quisling wanted to get some rest following bouts of stomach pain that had lasted all winter.<ref name="dahl48"/> |
|||
== Atsauces == |
|||
{{atsauces|4}} |
|||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 23. decembris, plkst. 15.30
Torihosa—Kartera līgumi (spāņu: Tratados Torrijos-Carter, angļu: Torrijos–Carter Treaties) ir divi ASV un Panamas starpvalstu līgumi, kas tika noslēgti 1977. gada 7. septembrī Vašingtonā, ASV. Ar līgumiem tika atcelts agrākais 1903. gada Heja—Bunau—Varila līgums. Torihosa—Kartera līgumi paredzēja, ka no 1979. gada Panamas kanāla zona pāriet abu valstu kontrolē, savukārt 1999. gada 31. decembrī ASV pametīs Panamu, nododot kanāla zonu pilnīgai Panamas kontrolei.
1903. gadā tika noslēgts Heja—Bunau—Varila līgums, saskaņā ar kuru amerikāņi "uz mūžīgiem laikiem" ieguva Panamas kanāla celtniecības un ekspluatācijas tiesības, kā arī neierobežotu kontroli pār Panamas kanāla zonu. Lai arī panamieši ilgstoši tiecās pārskatīt minēto vienošanos, tikai 1960. gados, pēc vairākiem nemieriem, kas bija saistīti ar Panamas kanāla zonu, starp ASV un Panamu aizsākās sarunas par turpmāko kanāla zonas likteni. Neskatoties uz to, ka 1967. gadā tika parakstīta jauna vienošanās, tā netika ratificēta Panamas parlamentā. Jaunas sarunas par vienošanos aizsākās 1977. gadā.
Sarunas par starpvalstu līgumu noslēgšanu norisinājās no 1977. gada 15. februāra līdz 10. augustam. 1977. gada 15.