Žozē Ramušs-Orta: Atšķirības starp versijām

Žozē Ramušs-Orta; José Ramos-Horta
	Austrumtimoras prezidents
	Amatā; 2008. gada 17. aprīlis — 2012. gada 20. maijs
Premjerministrs	Šanana Gušmau
Priekštecis	Fernandu de Araužu (v. i.)
Pēctecis	Taurs Matans Ruaks
	Austrumtimoras prezidents
	Amatā; 2007. gada 20. maijs — 2008. gada 13. februāris
Premjerministrs	Estanislau da Silva, Šanana Gušmau
Priekštecis	Šanana Gušmau
Pēctecis	Visente Guterešs (p.i.)
	Austrumtimoras premjerministrs
	Amatā; 2006. gada 26. jūnijs — 2007. gada 19. maijs
Prezidents	Šanana Gušmau
Priekštecis	Mari Alkatiri
Pēctecis	Estanislau da Silva
Dzimšanas dati	1949. gada 26. decembrī (74 gadi); Dili, Portugāles Timora; (tagad Austrumtimora)
Tautība	metiss (Mestiço)
Politiskā partija	bezpartejiskais
Augstskola	Hāgas Starptautisko tiesību akadēmija,; Antiohas universitāte,; Kolumbijas universitāte
Reliģija	katolisms

Pārlūkot vēsturi

← Vecāka versija Jaunāka versija →

Dzēstais saturs Pievienotais saturs

VizuālaisVikiteksts

Vienā rindā

Versija, kas saglabāta 2021. gada 13. augusts, plkst. 13.24

Žozē Ramušs-Orta (portugāļu: José Ramos-Horta; dzimis 1949. gada 26. decembrī) ir Austrumtimoras politiķis un bijušais valsts prezidents laikā no 2007. līdz 2012. gadam (otrais prezidents kopš neatkarības iegūšanas no Indonēzijas 2002. gadā).

Žozē Ramušs-Orta ir viens no Neatkarīgās Austrumtimoras Revolucionārās frontes (Frente Revolucionária de Timor-Leste Independente vai FReTiLIn) dibinātājiem un līderiem. Fronte cīnījās par neatkarību vispirms no Portugāles, vēlāk no Indonēzijas, bet mūsdienās tā ir valdošā partija Austrumtimorā. No 1975. līdz 1999. gadam, kad valsti okupēja Indonēzija, Žozē Ramušs-Orta bija FReTiLIn runasvīrs. Kaut arī cieši sadarbojies ar Fronti, kopš 1988. gada viņš nav tās biedrs.

1996. gadā viņš kopā ar katoļu bīskapu Karlušu Belu ieguva Nobela miera prēmiju par Austrumtimoras konflikta risināšanu miermīlīgā ceļā.^[1]

Pēc neatkarības iegūšanas 2002. gadā, Ramušs-Orta kļuva par valsts pirmo ārlietu ministru. Viņš veica ārlietu ministra pienākumus līdz 2006. gada Austrumtimoras krīzei, kad sākās konflikts starp dažādām Austrumtimoras bruņoto spēku frakcijām un valstī tika ievests ārvalstu (Austrālijas, Malaizijas, Jaunzēlandes, Portugāles un ANO) karaspēks.

2006. gada 26 jūnijā Austrumtimoras prezidents Šanana Gušmau iecēla Ramušu-Ortu par premjerministru demisionējošā Mari Alkatiri vietā. 2007. gadā Žozē Ramušs-Orta kļuva par prezidentu, uzvarot vēlēšanās.

2008. gada 11. februārī Žozē Ramušs-Orta tika nopietni ievainots atentāta mēģinājumā, ko veica dumpīgas armijas daļas (neveiksmīgi tika mēģināts nogalināt arī premjerministru). Žozē Ramušs-Orta tika nogādāts slimnīcā Darvinā, Austrālijā un valstī atgriezās 2008. gada 17. aprīlī.

Pēc prezidenta amata atstāšanas 2012. gadā Ramušs-Orta 2013. gada 2. janvārī tika iecelts par ANO īpašo pārstāvi un ANO Miera veidošanas biroja Gvinejā-Bisavā (UNIOGBIS) vadītāju.

Atsauces

↑ «The Nobel Peace Prize 1996». Nobel Foundation.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Žozē Ramušs-Orta.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Žozē Ramuša-Ortas biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Apbalvojumi
Priekštecis: Paguošas konference, Džozefs Rotblats	Nobela miera prēmija 1996. gads kopā ar Karlušu Belu	Pēctecis: Starptautiskā kustība kājnieku mīnu aizliegšanai, Džodija Viljamsa

[1] «The Nobel Peace Prize 1996». Nobel Foundation.

[1]

@@ 39. rindiņa: / 39. rindiņa: @@
 Žozē Ramušs-Orta ir viens no [[Neatkarīgās Austrumtimoras Revolucionārā fronte|Neatkarīgās Austrumtimoras Revolucionārās frontes]] (''Frente Revolucionária de Timor-Leste Independente'' vai ''FReTiLIn'') dibinātājiem un līderiem. Fronte cīnījās par neatkarību vispirms no [[Portugāle]]s, vēlāk no Indonēzijas, bet mūsdienās tā ir valdošā partija Austrumtimorā. No 1975. līdz 1999. gadam, kad valsti okupēja Indonēzija, Žozē Ramušs-Orta bija ''FReTiLIn'' runasvīrs. Kaut arī cieši sadarbojies ar Fronti, kopš 1988. gada viņš nav tās biedrs.
-. gadā viņš kopā ar katoļu bīskapu [[Karlušs Belu|Karlušu Belu]] ieguva [[Nobela Miera prēmija|Nobela Miera prēmiju]] par Austrumtimoras konflikta risināšanu miermīlīgā ceļā.<ref>{{tīmekļa atsauce |title=The Nobel Peace Prize 1996 |publisher=Nobel Foundation |url=http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/peace/laureates/1996/}}</ref>
+. gadā viņš kopā ar katoļu bīskapu [[Karlušs Belu|Karlušu Belu]] ieguva [[Nobela miera prēmija|Nobela miera prēmiju]] par Austrumtimoras konflikta risināšanu miermīlīgā ceļā.<ref>{{tīmekļa atsauce |title=The Nobel Peace Prize 1996 |publisher=Nobel Foundation |url=http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/peace/laureates/1996/}}</ref>
 Pēc neatkarības iegūšanas 2002. gadā, Ramušs-Orta kļuva par valsts pirmo ārlietu ministru. Viņš veica ārlietu ministra pienākumus līdz [[2006. gada Austrumtimoras krīze]]i, kad sākās konflikts starp dažādām Austrumtimoras bruņoto spēku frakcijām un valstī tika ievests ārvalstu ([[Austrālija]]s, [[Malaizija]]s, [[Jaunzēlande]]s, Portugāles un [[Apvienoto Nāciju Organizācija|ANO]]) karaspēks.
@@ 61. rindiņa: / 61. rindiņa: @@
 {{kastes sākums}}
 {{s-balvas}}
-{{Amatu secība |pirms = [[Paguošas konference]],<br />[[Džozefs Rotblats]]| virsraksts = [[Nobela Miera prēmija]] |periods = 1996. gads<br />kopā ar [[Karlušs Belu|Karlušu Belu]]|pēc = [[Starptautiskā kustība kājnieku mīnu aizliegšanai]],<br />[[Džodija Viljamsa]]}}
+{{Amatu secība |pirms = [[Paguošas konference]],<br />[[Džozefs Rotblats]]| virsraksts = [[Nobela miera prēmija]] |periods = 1996. gads<br />kopā ar [[Karlušs Belu|Karlušu Belu]]|pēc = [[Starptautiskā kustība kājnieku mīnu aizliegšanai]],<br />[[Džodija Viljamsa]]}}
 {{kastes beigas}}