Ernests Lorenss
| ||||||||||||||
|
Ernests Lorenss (angļu: Ernest O. Lawrence, 1901. gada 8. augustā - 1958. gada 27. augustā) - ASV fiziķis. Pazīstams, kā ciklotrona izgudrotājs, par ko 1939. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā. Kalifornijas universitātes Bērklijā ilgstošs darbinieks. Lorensa vārdā nosaukts periodiskās tabulas 103. elements - lourensijs.
Dzimis nelielā pilsētiņā Dienviddakotā. 1922. gadā ieguva bakalaura grādu Dienviddakotas universitātē, bet 1923. gadā - maģistra grādu fizikā Minnesotas universitātē. Jau 1925. gadā ieguva doktora grādu Jeilas universitātē. Jeilā Lorenss pētīja fotoelektrisko efektu. 1928. gadā pārcēlās uz Kalifornijas universitāti Bērklijā, 1930. gadā kļūdams par universitātes gados visjaunāko profesoru.
1929. gadā Lorenss universitātē izgudroja ciklotronu. Pirmais eksperimentālais ciklotrona modelis izmaksāja tikai apmēram 25 ASV dolārus, tomēr tas darbojās. 1931. gadā viņš nodibināja Radiācijas laboratoriju (tagad Lorensa Bērklijas Nacionālā laboratorija). 1939. gadā Lorenss par ciklotrona izgudrošanu ieguva Nobela prēmiju fizikā - pirmais Bērklijā.
2. pasaules kara laikā Radiācijas laboratorija bija viens no galvenajiem Manhetenas projekta galvenajiem centriem. Kara laikā urāna bagātināšanai Lorenss izveidoja kalutronu.
1958. gada jūlijā Lorenss ASV prezidenta Dvaita Eizenhauera delegācijas sastāvā Ženēvā piedalījās sarunās ar PSRS par kodolieroču izmēģinājumu aizliegšanu, tur saslima un pēc mēneša mira.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ernests Lorenss |
Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Priekštecis: Enriko Fermi |
Nobela prēmija fizikā 1939 |
Pēctecis: Otto Šterns |