Katedrāle

Katedrāle (no grieķu: καθέδρα (kathédra) — 'mācību sols') jeb Doms (latīņu: domus [Dei] — '[Dieva] nams') ir kristīga baznīca, kurā atrodas metropolīta, arhibīskapa vai bīskapa katedra jeb tronis, caur ko viņš simboliski pārvalda savu diecēzi vai metropolīta gadījumā metropoliju, vai arhibīskapa gadījumā arhidiecēzi.

Terminoloģija

Par katedrāli var arī saukties baznīca, kas vēsturiski ir bijusi katedrāle, bet kurā vairs nav bīskapa, ja diecēzes katedra ir pārcelta uz citu vietu vai arī, ja tā ir likvidēta, tādā veidā saglabājot vēsturisko katedrāles nosaukumu. Piemēram, Rīgas Doma baznīca jeb Doma katedrāle padomju varas gados, kad tā bija koncertzāle, saglabāja savu nosaukumu, neskatoties uz to, ka tad tajā neatradās bīskaps kā katedras vadītājs.

Cits katedrāles paveids ir prokatedrāle, kas ir pagaidu katedrāle. Ar to saprot, ka kāda diecēzes baznīca, kurai nav kanoniskā katedrāles nosaukuma un pilnvaru, uzņemas katedrāles funkciju pildīšanu, gadījumos, ja nav iespējams izmantot katedrāli tās funkciju pildīšanai. Tādas situācijas var rasties, ja katedrālē notiek rekonstrukcija, avārijas situācija, noticis katedrāles ēkas zudums kara darbības vai dabas katastrofu rezultātā.

Baznīca mēdz saukties arī par sokatedrāli jeb palīgkatedrāli. Šāds gadījums var rasties situācijās, ja vienā diecēzē ir divas līdzīgas nozīmes baznīcas ar līdzīgām funkcijām. Latvijā par sokatedrāli var saukt Aglonas baziliku, kas nevar būt katedrāle, jo ir bazilika, bet ir pilntiesīga palīgkatedrāle, jo pastāv Rēzeknes — Aglonas diecēze ar pastāvīgu bīskapa katedru Rēzeknē, bet noteiktā laikā, īpaši svētkos Rēzeknes bīskaps darbu vada savā katedrā Aglonas bazilikā.

Tiek izmantots arī termins metropolijas katedrāle, ar ko saprot baznīcu — katedrāli, kurā atrodas metropolīta, kurš pārvalda noteiktu sufragānu teritoriju ar tās diecēzēm, katedra. Latvijā tā ir, piemēram, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle. Lielās katoliskās zemēs ar lielu teritoriju un daudzām diecēzēm un vairākām metropolijām vienas valsts robežās var būt arī primārā katedrāle, kurai pakļaujas vairākas metropolijas ar savām teritorijām. Savukārt katedrāli, kurai pakļaujas primārās katedrāles, metropolijas ar savām diecēzēm, sauc par patriarhālo katedrāli.

Katedrāles rašanās un loma

Katedrāle kā vārds radās no grieķu vārda καθέδρα (kathédra), ar to apzīmējot mācību solu, tātad tur bijuši skolēni un skolotājs. Agrīnajās baznīcās bīskapa tronis jeb katedra (latīņu: Cathedra bija novietots dziļi apsīdā, tāpat kā tiesneša krēsls senajās sabiedriskajās ēkās — bazilikās, kur norisinājās arī tiesas. Katedras priekšā atradās altāris, kurš bieži vien atradās uz mocekļa kapa, bet aiz tā laji jeb dievlūdzēji. Tādā veidā bīskaps bija izolēts no tautas, bet kopā ar garīdzniecību un varēja sekot priesteru darbībai pie altāra, kas atradās viņam pretim. Šis izvietojums bija raksturīgs līdz viduslaiku vidusposmam un mūsdienās tāds ir redzams Svētā Pētera bazilikā. Tieši katedrās sākās tradīcija ordinācijai — sakramentam, kura laikā bīskaps, uzliekot rokas uz iesvētāmā galvas, iesvēta viņu kādā no garīdznieka kārtām. Sākotnēji ordinācija notika abatiju baznīcās, pirms tam katedru aiznesot altāra dziļumā, daudzas no šīm abatijām vēlākos gados kļuva par pirmajām katedrālēm. Bīskapu jurisdikcijas simbols un zīme kļuva bīskapija, tā bija kā saikne starp antīko baziliku un baznīcu, jo katedrāle nebija tikai baznīca attiecīga kulta kalpošanai, bet arī vieta, kur tika pieņemti dažādi nozīmīgi lēmumi, īpaši kristietības pirmajos gadsimtos: katedrālē norisinājās Svētā tiesa, tika risināti politiski jautājumi un veiktas filozofiskas apceres. Tāpēc katedrāle līdz pat 14. gadsimtam kalpoja gan kā reliģiska, gan arī sabiedriska ēka.

Katedrāļu arhitektūras stili

Katedrāles tika būvētas dažādos laikos un tiek būvētas arī tagad, tāpēc tās var iedalīt pēc arhitektūras stiliem nosacītos laika posmos:

Romāņu stila katedrāles, ar apaļām arkām, tika būvētas no 10. līdz 13. gadsimtam;
Gotikas stila katedrāles, ar stūra arkām, tika būvētas no 12. līdz 15. gadsimtam;
Neogotikas stila katedrāles sāka būvēt, sākot ar 18. gadsimtu;
Klasicisma, neoklasicismas un renesanses stila katedrāles tika būvētas no 15. līdz 19. gadsimtam;
Baroka stila katedrāles, īpaši iekštelpas tika būvētas no 16. līdz 18. gadsimtam;
Mūsdienu, futūristiskā un modernā stila katedrāles sāka būvēt 20. gadsimta vidū.

Jāatzīmē, ka bieži vienas katedrāles arhitektūrā var novērot dažādu stilu iezīmes un sajaukumu kā gotika un klasicisms, gotika un romāņu stils, klasicisms un baroks un citi, kas ir izskaidrojams ar baznīcu pārbūvi, piebūvēm, remontiem, pārtrauktu celtniecību un tamlīdzīgi.