Normatīvā pieeja

Normatīvā teorija terminu nozīmi un to skaidrojumu neņem vērā, tā nošķir esamību un būtību no faktiem, to aizstājot ar to, ka esība var pastāvēt tikai caur personisko pieredzi un paša pārbaudītajām lietām un darbībām. Vienīgais apstāklis, kas ir jāņem vērā un ir svarīgs, kādas ir attiecības vispārinājumiem, kas izriet no personiskās pieredzes, kuri tiek izmantoti, lai sakārtotu un notiktu pieredzes grupēšana.

Normatīvisms ir nozīmīgs komponents politisko jēdzienu aprakstīšanā, tas palīdz skaidrot, kāda loma tiek piešķirta sociālajai dzīvei

Normatīvās pieejas viens no galvenajiem jautājumiem uz ko tā tiecas atbildēt, ir — "Kas ir taisnīgums?".

Vēsture

Normatīvās teorijas aizsākumi ir Senajā Grieķijā, kad Aristotelis un Platons uzdeva jautājumu par ideālo dzīves modeli un ideālo politisko kārtību, tās attīstības gaita stiepjas līdz pat mūsdienām, vēsturiski tā saistāma ar morālo un filozofisko politiku.

Klasiskās normatīvās teorijas beigas meklējamas 20. gadsimta beigās, teorētiķiem nonākot pie secinājuma, ka politiskā filozofija un spriešana par labāku dzīves un valsts pārvaldes formu ir bezjēdzīga laika tērēšana, kas neko nesniedz politiskās zinātnes attīstībai.

Normatīvā pieeja starptautisko attiecību kontekstā

Normatīva pieeja starptautiskajās attiecībās neapskata pašreizējo situāciju, bet gan pēta, kas būtu jābūt — kā pasaulei būtu jāveidojas un caur kādām vērtībām tiktu pieņemti lēmumi.