Pāriet uz saturu

Galīcijas-Volīnijas kņazi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Galīcijas kņazi)
Galīcijas-Volīnijas (Krievzemes) karaļu ģerbonis.

Galīcijas-Volīnijas kņazi bija apvienotās Galīcijas un Volīnijas zemju valdnieka tituls tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas rietumdaļas teritorijā. Kņazu rezidence atradās Haličā, vēlāk Ļvivā.

Pēc tam, kad Galīcijas-Volīnijas kņazi pakļāva Kijivu un 1253. gadā Romas pāvests viņiem piešķīra karaļa titulu (rex Rutheniae), tie saukti arī par Krievzemes karaļiem (latīņu: Reges Rusie, ukraiņu: Короли Русі).

Agrāk Rutēnijas karaļa (rex Rutheniae) pārvaldītās viduslaiku Galīcijas (Russia) karte. Abrahams Ortēlijs, 16. gadsimts

Kņazistes vēsturi var iedalīt trīs posmos. Pirmais sākas ap 980. gadu, kad teritorija pirmo reizi pieminēta hronikās. Tas turpinājās līdz 1199. gadam, kad divas līdz šim atsevišķās kņazistes tiek apvienotas, cenšas nostabilizēties un atvairīt ārējos uzbrukumus. Trešais posms turpinās no 1238. gada līdz 1340. gadam, kad Galīcijas-Volīnijas kņaziste sasniedz savas varas augstāko punktu. Tas sākas ar kņaza Dņilo valdīšanu un beidzas ar karalistes sadalīšanu starp Poliju un Lietuvu.[1]

Pirmo reizi pieminēta 981. gada hronikas ierakstā "Volodimirs gāja pret poļiem un sagrāba viņu pilsētas Pšemislu, Červeņu un citas pilsētas". Volodimirs Lielais un viņa mantinieki ilgstoši karoja ar poļiem par Brestas, Helmas, Červeņas, Belcas un Pšemislas kontroli. Šis reģions bija svarīgs, jo te gāja tirdzniecības ceļi no Kijivas uz Krakovu un tālāk uz Bohēmiju. Svarīgas bija arī Haličas apkaimes sāls raktuves. Šis nozīmīgais produkts veicināja Haličas turības veidošanos.

Volīniju Jaroslavs Gudrais bija atstājis savam piektajam dēlam Ihoram. Taču, ja 1054. gadā Jaroslavs bija Galīciju atstājis savam mazdēlam Rostislavam, tas nebiaj fiksēts viņa testamentā. Tādējādi Kijivas un Volīnijas kņazi izvirzīja pretenzijas uz Galīciju. Rostislavam nācās bēgt, un viņa trīs dēliem, kas veidoja Rostislavu dinastiju, visu laiku nācās karot pret kaimiņiem, īpaši pret Volīnijas kņazu Ihoru un viņa dēlu Dāvidu.

1097. gadā, tiekoties Ļubečā, Kijivas Krievzemes kņazi atzina Rostislavu dinastijas tiesības uz Galīciju. Volīnijas kņazs Dāvids šo vienošanos uzreiz pārkāpa, uzrūkot Galīcijai un laupot tās kņazam acu gaismu. Par notikušo sadusmotie kņazi 1100. gadā atkal tikās Ļubečā, kurā pieņēma lēmumu padzīt Dāvidu no troņa un Volīniju nodot Mstislavičiem.[1]

Galīcijas kņaziste saglabāja neatkarību Rostislavu dinastijus kņazu Volodimirko (valdīja 1124.-1153.) un viņa dēla Jaroslava (valdīja 1153.-1187.) Kņazam Jaroslavam izdevās savu ietekmi izplest līdz Melnās jūras piekrastei. Kad 12. gadsimta otrajā pusē polovcieši nogrieza Kijivas piekļuvi Krimas sālim, Galīcija kļuva par galveno sāls avotu Kijivai.

Volīnijas un Galīcijas kņazu cīņās palīgā tika aicināti spēki no kaimiņvalstīm, īpaši no Ungārijas. 1189. gadā, kārtējā iebrukuma laikā, Ungārijas valdnieks sevi pasludināja par Galīcijas un Lodomērijas (latīniskais Volīnijas nosaukums) karali. Šis notikums nākamajos gadsimtos kalpoja par pamatu ungāru teritoriālajām pretenzijām reģionā.[1]

Pirmā Galīcijas kņazu dinastija bija t.s. Rostislaviči - no Kijivas lielkņazu pretendentu loka izstumtā lielkņaza Jaroslava Gudrā mazdēla Rostislava Vladimiroviča pēcnācēji. Viņa trīs dēli ieguva valdījumā trīs dalienu kņazistes - Vasiļko Rostislavičs valdīja Trebovļas pilī, Volodars Rostislavičs Zveņigorodas pilī, Ruriks Rostislavičs Peremišļas pilī. Pēc Kijivas lielkņazu varas atslābuma 1145. gadā kņazs Volodimirko Volodarēvičs apvienoja Gaļičas, Trebovļas, Peremišļas un Zveņigorodas dalienu kņazistes vienotā Galīcijas kņazistē.

1188.-1190. gadā notika kņaza Jaroslava Volodimirkoviča Osomisla dēlu mantojuma cīņās, kuru rezultātā 1188. gadā Galīciju īslaicīgi pakļāva Volīnijas kņazs Romāns Mstislavičs, bet līdz 1190. gadam nākamais Ungārijas karalis Andrāšs II.

Pēc pēdējā Rostislava dinastijas kņaza nāves Kijivas lielkņaza dēls Volīnijas kņazs Romāns Mstislavičs 1199. gadā pievienoja Galīcijas kņazisti saviem īpašumiem. Viņa dēlu Danielu Romanoviču no Galīcijas 1206. gadā padzina Novgorodas-Severskas kņazs Vladimirs Igorjevičs, kas līdz 1211. gadam valdīja pārmaiņus ar savu brāli Romānu Igorjeviču. Pēc tam uz brīdi varu ar ungāru un poļu palīdzību atguva Daniels Romanovičs un viņa sabiedrotais Mstislavs Jaroslavičs.

1214. gadā ungāru karalis Andrāšs II iekaroja Galīciju un 1215. gadā panāca, ka viņa dēlu Kolomanu Romas pāvests Inocents III ļāva kronēt par "Galīcijas un Lodomērijas karali" (rex Galiciae et Lodomeriae). Savukārt Novgorodas kņazs Mstistlavs Mstistlavičs Veiksmīgais (Удатный) noslēdza savienību no varas atstumto kņazu Danielu Romanoviču un 1215.-1216. gadā, pēc tam 1219. un 1221. gadā atkārtoti atņēma Galīciju ungāriem.

1219. gadā tika noslēgts miera līgums ar bijušā Kijivas lielkņaza Romāna Mstislaviča dēliem Volīnijas kņaziem Daniēlu un Vasiļko un Lietuvas kunigaišiem. Lietuviešu pusi pārstāvēja 21 karadraudžu vadītāji kunigaiši, starp 5 vecākajiem (lielkungiem) minēts arī Mindaugs.

1238. gadā kņazs Daniels Romanovičs devās karagājienā uz ziemeļiem pret Vācu ordeni un iekaroja Drohičinas pili, par ko hronikā esot saglabājies ieraksts "Mūsu dzimteni nenākas turēt krustnešiem Templiešiem, kurus sauc par Zālamana dēliem" (Не идёт держать нашу родину крижевникам, темпличам, которых называют соломоновичами).[2] 1239. gadā viņš pakļāva arī Turovas-Pinskas kņazisti un 1240. gadā ieņēma Kijivu, kļūdams par pēdējo no mongoļiem vēl neatkarīgo Kijivas lielkņazu.

Teritorija robežojās ar Romas pāvestam uzticīgajām Polijas un Ungārijas zemēm, tāpēc rietumu kristietības ietekme šeit bija jūtamākā. 1253. gadā Romas pāvests Inocents IV izsludināja krusta karu pret mongoļiem-tatāriem, aicinot tajā piedalīties kristītos Livonijas, Bohēmijas, Morāvijas, Serbijas, Pomerānijas un Lietuvas iedzīvotājus. Lai krusta karā iesaistītu arī Kijivas Krievzemes kristiešus, viņš 1254. gadā piešķīra lielkņazam Danielam Romanovičam titulu "Rutēnijas karalis" (rex Rutheniae).

Pēc Galīcijas mantojuma kara Galīciju pakļāva Polijas karalis Kazimirs III Lielais, bet Lietuvas dižkunigaitija 1392. gadā ieguva Volīnijas un Luckas kņazistes.

Galīcijas kņazu saraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galīcijas kņazu ģerbonis.

Rostislaviču dinastija (1085-1187)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Vasiļko Rostislavičs (Василько Ростиславич, 1084-1124), valdīja Trebovļas pilī
  • Ivans (Igors) Vasiļkovičs (Иван (Игорь) Василькович, 1124—1141), valdīja Gaļičas pilī
  • Volodimirko Volodarēvičs (Владимирко Володаревич, 1141-1153) izveidoja vienotu Galīcijas kņazisti
  • Jaroslavs Volodimirkovičs (Ярослав Владимиркович Осмомысл, 1153—1187)

Dinastiju cīņu laiks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Oļegs Jaroslavičs (Олег Ярославич, 1187—1188), ārlaulības dēls, kuru nepieņēma bajāru dome, tādēļ sekoja juku laiki, kad ar kaimiņvalstu karaspēku palīdzību varu īslaicīgi ieguva Volodimirs Jaroslavičs (Владимир Ярославич, 1187—1189), Volīnijas kņazs Romāns Mstislavičs (Роман Мстиславич, 1188) un Rostislavs Ivanovičs (Ростислав Иванович, 1188—1189),
  • Volodimirs Jaroslavičs (Владимир Ярославич, 1190—1198) atguva varu pēc ungāru karaspēka aiziešanas.
  • Romāns Mstislavičs (Роман Мстиславич, 1198/99-1205), Volīnijas kņazs, no 1201. gada arī Kijivas lielkņazs, atteicās no Romas pāvesta sūtņa piedāvātā Krievzemes karaļa titula
  • Daniels Romanovičs (Даниил Романович Галицкий, 1205-1206)
  • Vladimirs Igorjevičs (Владимир Игоревич, 1206-1208), Novgorodas-Severskas kņazs
  • Romāns Igorjevičs (Роман Игоревич, 1208-1210)
  • Vladimirs Igorjevičs (atkārtoti 1211)
  • Daniels Romanovičs (atkārtoti, 1211-1212)
  • Mstislavs Jaroslavičs (Мстислав Ярославич Немой, 1212-1213)
  • Kolomans Arpāds (Kálmán, 1215-1219) ungāru Arpādu dinastijas "Galīcijas un Vladimirijas karalis" (rex Galiciae et Lodomeriae)
  • Mstistlavs Mstistlavičs Veiksmīgais (Мстислав Мстиславич Удатный, 1219, 1221-1226), piedalījās kaujā pie Kalkas
  • Andrejs Arpāds (András, 1220-1221, 1226—1229,) ungāru Arpādu dinastijas "Galīcijas un Vladimirijas karalis"
  • Daniels Romanovičs (atkārtoti, 1229-1231)
  • Andrejs (András, atkārtoti 1231—1233)
  • Daniels Romanovičs (atkārtoti 1233-1235)
  • Mihails Vsevolodičs (1235-1238) Čerņigovas kņazs
  • Rostislavs Mihailovičs (Ростислав Михайлович, 1238, 1241) kņaza Mihaila dēls, karoja ar lietuviešiem
  • Daniels Romanovičs (atkārtoti 1238-1254) 1240. gadā īslaicīgi Kijivas lielkņazs, mongoļu iebrukuma laikā patvērās Ungārijā un Polijā, tikai 1245. gadā galīgi uzvarēja savu konkurentu kņazu Rostislavu Mihailoviču un ieguva varu Galīcijā, piekrizdams kļūt par Zelta Ordas vasali.

Galīcijas-Volīnijas (Krievzemes) karaļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievzemes karaļa un Vladimiras hercoga Georga (Jurija Ļvoviča) zīmogs ar uzrakstiem S[igillum] Domini Georgi Regis Rusie un S[igillum] Domini Georgi Ducis Ladimerie.
Pēc Galīcijas mantojuma kara sadalītā Polijas Galīcija un Lietuvas Volīnija 1389. gada kartē.

Romanoviču dinastija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Daniels Romanovičs (1254-1264) 1253. gadā Drohičinas pilī kronēts par Krievzemes karali, tomēr maksāja meslus Zelta Ordas haniem
  • Švarns (Шварн Данилович, 1264-1269) Lietuvas karaļa Mindauga meitas vīrs, no 1267. gada Lietuvas dižkunigaitis
  • Ļevs Daņilovičs (Лев Данилович, 1269 - ap 1301)
  • Jurijs Ļvovičs (Юрий Львович, ap 1301 — ap 1308)
  • Andrejs Jurjevičs (Лев Юрьевич) un Ļevs Jurjevičs (Андрей Юрьевич, 1308 — ap 1323)
  • Vladimirs Ļvovičs (Владимир Львович, 1323 — ap 1325)

Pjastu dinastija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Jurijs Boļeslavs (Bolesław Jerzy II Mazowiecki, Юрій-Болеслав Тройденович, 1324-1340) kņaza Jurija Ļvoviča meitas dēls. Sevi dēvēja par "Visas Mazkrievijas hercogu" (latīņu: dux totius Rusiæ Minoris)
  • Ļubarts Ģedimina dēls (Liubartas Demetrijus, Любарт Гедимінович, 1340-1349)
  1. 1,0 1,1 1,2 A History of Ukraine: The Land and Its Peoples, Second Edition
  2. Іпатсиевская летопись, с. 524. Citāts no Крип’якевич І. Галицько-волинське князівство. Київ, 1984.— с.98.