Pāriet uz saturu

Benedikts XVI

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Benedikts XVI
Benedictus PP. XVI
Romas pāvests
Amatā
2005. gada 19. aprīlis — 2013. gada 28. februāris
Priekštecis Jānis Pāvils II
Pēctecis Francisks I
Dzimšanas dati 1927. gada 16. aprīlī
Karogs: Vācija Vācija, Bavārija, Marktla pie Innas
Miršanas dati 2022. gada 31. decembrī (95 gadu vecumā)
Valsts karogs: Vatikāns Vatikāns
Tautība vācietis
Augstskola Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitāte
Paraksts

Benedikts XVI (latīņu: Benedictus PP. XVI; dzimis 1927. gada 16. aprīlī; miris 2022. gada 31. decembrī; pilsoniskais vārds — Jozefs Aloizijs Racingers (vācu: Joseph Aloisius Ratzinger)) bija emeritētais pāvests, Romas katoļu baznīcas galva un Vatikāna vadītājs. Par 265. pāvestu viņš tika ievēlēts 2005. gada 19. aprīlī, amata pienākumus sāka pildīt pēc inaugurācijas 24. aprīlī. Benediktam XVI bija vienlaikus Vācijas un Vatikāna pilsonība. 2013. gada 28. februārī viņš atkāpās no amata, būdams pirmais pāvests, kurš pēdējo gadsimtu laikā pieņēmis šādu lēmumu.[1]

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1927. gada 16. aprīlī nelielā Bavārijas ciematā Marktlā. Viņa vecāki cēlušies no zemkopjiem, taču tēvs senču nodarbošanos bija nomainījis pret policista amatu. Kad Jozefam bija divi gadi, ģimene pārcēlās uz Austriju, vēlāk — 1932. gadā — atgriezās Vācijā un apmetās Alpu pilsētiņā Ašavā. 1938. gadā zēnu nosūtīja izglītoties uz Traunšteinas klasisko ģimnāziju.

Otrā pasaules kara laikā, 1943. gadā, sešpadsmitgadīgais Jozefs tika iesaukts gaisa palīgspēku jauniešu vienībā. 1939. gadā viņš kļuva par Svētā Mihaēla studiju semināra audzēkni. Viņš turpināja arī studijas ģimnāzijā.

Sasniedzis karā iesaucamo vecumu, Jozefs Racingers līdz ar citiem semināristiem tika iesaukts gaisa spēku palīgdienestā, pēc tam nosūtīts apsargāt BMW rūpnīcu Minhenē, strādāt sakaru centrālē Austrijā, prettanku šķēršļu uzstādīšanā Austrijā. 1944. gada decembrī iesaukts bruņotajos spēkos. Šo laiku viņš atceras kā ideoloģisku dresūru. Jozefam bija jāpiedalās arī Vērmahta kara apmācībā, taču no tās viņu atbrīvoja veselības problēmu dēļ. 1945. gadā, kad tuvojās sabiedroto armija, Jozefs no Vērmahta dezertēja un atgriezās mājās Traunštainē. Kad viņa dzimtajā ciematā ienāca amerikāņu karaspēks, tā štābs tika izvietots Racingeru mājā. Jozefu amerikāņi arestēja un ievietoja karagūstekņu nometnē. Taču jau jūnijā viņš atgriezās mājās un novembrī atsāka mācīties garīgajā seminārā.

Priesterības gadi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Otrā pasaules kara studēja teoloģijas seminārā Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātē. No 1951. līdz 1977. gadam Racingers bija teoloģijas pasniedzējs dažādās skolās un Vācijas universitātēs (Bonnas, Minsteres, Tībingenes un Rēgensburgas Universitātē).

1968. gadā, studentu nemieru laikā, Tībingenes Teoloģijas augstskolā parādījās marksistisko ideju strāvojumi. Profesors Racingers asi nosodīja, kā viņš toreiz pats izteicās, “tirānisko ideju instrumentalizāciju”. 1969. gadā konflikta dēļ ar Tībingenes liberālteologiem viņš atgriezās Bavārijā. Šeit J. Racingers uzsāka darbu Rēgensburgas Universitātē, vēlāk kļuva par dekānu un vicerektoru. Pēc kāda laika viņš tika iecelts par visu Vācijas bīskapu galveno teoloģisko padomnieku.

1972. gadā J. Racingers kopā ar Hansu Ursu fon Baltazaru, Anrī de Libaku un citiem domubiedriem izveidoja katoļu teoloģisko žurnālu Communio, kas bija veltīts teoloģijas un kultūras jautājumiem.

1977. gada 24. martā pāvests Pāvils VI J. Racingeru iecēla par Minhenes-Freizingas arhibīskapu. Par bīskapa devīzi viņš izvēlējās Evaņģēlija vārdus “Patiesības kalps”, ar kuru palīdzību viņš gribēja savu līdzšinējo pasniedzēja darbu sasaistīt ar jauno bīskapa kalpojumu. Par bīskapu Jozefs Racingers tika konsekrēts 1977. gada 28. maijā, bet jau 27. jūnijā pāvests Pāvils VI viņu iecēla kardināla kārtā. 1980. gadā pāvests Jānis Pāvils II kardinālu Racingeru iecēla par Pontifikālās laju padomes priekšsēdētāju un nedaudz vēlāk — par Katoliskās izglītības kongregācijas prefektu.

1981. gadā kardināls Racingers saņēma jaunu pāvesta Jāņa Pāvila II nomināciju. Šoreiz viņam tika uzticēts kļūt par Ticības mācības kongregācijas vadītāju, un viņam bija jāpārceļas uz Romu.

Kopš tā laika Jozefs Racingers pastāvīgi piedalījās bīskapu sinodēs. 1993. gadā viņam tika piešķirts Romas piepilsētas Valleri bīskapa tituls. 2000. gadā J. Racingers kļuva par Kardinālu kolēģijas dekānu. Laika posmā no 1986. līdz 1992. gadam viņš vadīja komisiju, kas izstrādāja jauno Katoliskās Baznīcas katehismu.

Romas pāvests

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kardināls Racingers pēc ievēlēšanas par pāvestu 2005. gadā izvēlējās Benedikta vārdu. Viņš savu izvēli pamatoja, minot divus svētus vīrus Baznīcas vēsturē. Pirmais no tiem ir svētais Benedikts, kas dzīvoja 5. gadsimtā Nursijā. Svētais Benedikts atstāja dzīvi pilsētā, tās vietā izvēlēdamies kontemplatīvu dzīvi vientulībā. Vēlāk kopā ar citiem mūkiem viņš izveidoja kopienu, uzrakstīja tās regulu un tādējādi kļuva par klosterdzīves aizsācēju Eiropā. Mūki, kas dzīvoja saskaņā ar Benedikta regulu, evaņģelizēja un izglītoja Eiropu tās vēstures tumšākajos gadsimtos un vēl arvien, arī mūsdienās, turpina šo darbu. Raugoties uz svētā Benedikta dzīves paraugu, pāvests vēlējās ap sevi pulcināt cilvēkus, kas ar lūgšanu un smagu darbu veiktu Eiropā jaunu evaņģelizāciju.

Otrs cilvēks, kura piemēram Jozefs Racingers vēlējās sekot, bija pāvests Benedikts XV, kurš vadīja Romas Katoļu baznīcu Pirmā pasaules kara laikā. Kamēr katoliskās nācijas vērsās cita pret citu ar ieročiem rokās, Benedikts XV lūdza mieru. Viņš bija pravieša balss, kas aicināja izlīgt karojošās puses un veltīja lielas pūles tam, lai tiktu dziedinātas brūces, kas bija radušās, kristiešiem savstarpēji cīnoties.[2]

2006. gada 12. septembrī Benedikts XVI uzstājās Rēgensburgas Universitātē ar lekciju par saprāta nozīmi kristietībā un islāmā, kā arī par svētā kara koncepciju. Viņš citēja XIV gadsimta Bizantijas imperatoru Manuilu II, kurš aizstāvējās pret Osmaņu impērijas iebrukumu. Viņš divas reizes pateica „es citēju”, lai šos vārdus nevarētu piedēvēt viņam personīgi:

Rādi man arī to, ko Muhameds ir nesis no jauna, un tu atradīsi tikai ļaunas un necilvēcīgas lietas, tai skaitā viņa norādījumu nest ticību ar zobena palīdzību.

Pāvests turpināja:

Vardarbība ir pretrunā ar Dieva dabu un dvēseles dabu. Ticība ir dvēseles, nevis miesas auglis. Tāpēc, ja kāds grib vest kādu citu pie ticības, viņam ir jāprot labi runāt un pareizi domāt. Lai pārliecinātu prātīgu dvēseli, nav vajadzības pacelt nedz roku, nedz kaujas instrumentu, ar kuru iebiedēt cilvēku…

Atbildot uz pāvesta lekciju, Francijas padomes musulmaņu reliģijas jautājumos vadītājs Dalils Bubakers paziņoja:

Mēs ceram, ka katoļu baznīca nekavējoties izskaidros savu pozīciju, atzīstot, ka viņa nejauc islāmu... ar islāmismu, kas nav reliģija, bet politiska ideoloģija.

Turcijas valdības reliģijas lietu komisijas vadītājs Ali Bada Kolu teica, ka pāvesta runa bijusi pretīga, naidīga un balstīta uz aizspriedumiem pilnu viedokli. Tāpat arī Kuveitas, Ēģiptes, Alžīrijas, Marokas un citu valstu reliģisko un sabiedrisko organizāciju, kā arī valdību pārstāvji pieprasīja atvainošanos un paskaidrojumus no katoļu baznīcas vadības. Kašmiras reģiona Indijas daļā policija apturēja avīzes tirāžas iznākšanu, kas stāstīja par pāvesta uzstāšanos, lai novērstu iespējamās nekārtības.[3]

Benedikts XVI, uzrunājot svētceļniekus savā vasaras rezidencē Kastelgandolfo, atbildēja:[4]

Esmu dziļi apbēdināts par reakciju, kāda dažās valstīs bijusi attiecībā uz dažiem maniem izteikumiem Rēgensburgas Universitātē, kas tika uztverti kā musulmaņu jūtu aizskārums.

Benedikta XVI ģerbonis

Reakcija uz pedofilijas skandāliem (2010)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gada 20. martā sakarā ar valdības veikto izmeklēšanu par seksuālu vardarbību pret bērniem un tās slēpšanu Īrijas katoļu baznīcā pirmoreiz pāvestu varas vēsturē (Murphy Report)[5] Vatikāns atteicās sadarboties ar izmeklēšanu,[6] tā vietā tika izdots pāvesta ziņojums "Īrijas katoļiem" kur norādīts, ka mācītāji-pedofili "ir nodevuši tiem dāvāto uzticību, ko tiem novēlējuši nevainīgi jauni cilvēki un viņu vecāki" un "tiem ir jāatbild Visvarenā Dieva un likumīgās tiesas priekšā", un apvainoja viņus "milzīga posta radīšanā upuriem", kā arī "Baznīcai un garīdzniecības un reliģiskās dzīves sabiedriskai uztverei" (Ziņojuma 7. punkts).[7][8] Benedikta XVI pāvesta ziņojumā tika izteikta apņemšanās "Irijas noteiktās eparhijās, kā arī semināros un reliģiskās kongredācijās" veikt Apustulisko Vizitāciju (Ziņojuma 14. punkts), kas, pēc Vatikāna analītiķu domām,[9] nozīmēja neuzticības izteikšanu Īrijas bīskapijai. 2010. gada 24. martā kļuva zināms, ka Benedikts XVI pieņēma Īrijas bīskapa Džona Megi, kas iesniedza pāvestam lūgumu atbrīvot to no ordināriju pienākumu pildīšanas sakarā ar pedofilijas skandālu, atkāpšanos.[10]

2010. gada martā — aprīlī pasaules masu informācijas līdzekļos tika publicēti materiāli, kas liecināja par Benedikta (savulaik bijušā vācu kardināla) līdzdalību pedofilu noziegumu slēpšanā Bavārijā un ASV.[11][12][13][14][15][16][17][18] Atbildē izskanēja Benedikta XVI aizstāvībai veltīti paziņojumi.[19][20] Lielbritānijā tika izvērsta kampaņa ar aicinājumu arestēt Benediktu viņa vizītes laikā Lielbritānijā[21][22]: 2010. gada septembrī paredzēta vēsturē pirmā Romas pāvesta vizīte Lielbritānijā valsts vizītes statusā.[23] Britu masu saziņas līdzekļos tika izteikti aicinājumi to atcelt[24] un arī citi skandalozi incidenti.[25][26]

Rezonansi pasaules masu saziņas līdzekļos izsauca 2010. gada 9. aprīlī publicētā Ratcingera (1985) vēstule, kurā viņš aicina izrādīt "tēvišķu gādību" Kalifornijas (ASV) draudzes mācītājam (Stephen Miller Kiesle), kas agrāk tika notiesāts par divu zēnu izvarošanu.[27][28][29][30] Vatikāna oficiālās personas uzstājās ar paziņojumiem, ka strīdīgā kardināla Ratcingera vēstule bija tanī laikā kā standarta atbilde uz mācītāja lūgumu atbrīvot to no mācītāja pienākumiem un solījumiem[31][32]; Svētā Krēsla Preses centra direktors Frederiko Lombardi atzina, ka Baznīca ir pazaudējusi sabiedrības uzticību un vairāk nevar sev atļaut likt kanoniskās tiesības augstāk par pilsoniskām tiesībām.[33]

2010. gada 18. aprīlī savas vizītes laikā Maltā Benedikts XVI satikās ar garīdznieku izraisītiem seksuālās vardarbības upuriem un sarunā ar viņiem izteica, starp citu, savu "kaunu un nožēlu"; viņš apliecināja, ka turpmāk baznīca "darīs visu, kas ir viņas spēkos, lai vainīgie tiktu sodīti un jaunieši būtu aizsargāti".[34] 2010. gada 23. aprīlī Benedikts XVI pieņēma Beļģijas pilsētas Brige arhibīskapa Rodžera Vanheluve (Roger Vangheluwe) atkāpšanos. Viņš atzinās, ka, būdams par mācītāju, veicis seksuālu vardarbību pret sev tuvu jaunieti[35][36]

2010. gada 11. maijā savas vizītes laikā Portugālē saistībā ar pedofilijas problēmu Benedikts XVI pateica, ka pašas lielākas vajāšanas briesmas Baznīcai nāk no "grēka Baznīcas iekšienē".[37][38][39]

2010. gada 20. decembrī pāvests Benedikts XVI sacīja. ka katoļu baznīcai ir jāatzīst kļūdas, kas noveda pie pedofilijas skandāla. Tās tika pieļautas sprediķošanā un kristiešu audzināšanā. Notikušajā jāvaino ne tikai baznīca, bet arī sabiedrība, jo pastāv bērnu pornogrāfijas tirgus.[40]

Dažas pāvesta Benedikta XVI atziņas:

""Neko nevērtējiet augstāk par Kristu!" Sākot savu kalpojumu, kļūstot par Pētera sekotāju, es lūdzu, lai svētais Benedikts mums palīdz ierādīt Kristum pirmo vietu savā dzīvē. Lai Viņš Aizvien nosaka mūsu domas un ikvienu rīcību!"

"Cilvēks, kas aicina Kristu ienākt, neko nezaudē - nezaudē neko no tā, kas dzīvi dara brīvu, skaistu un nozīmīgu. Nē! Tieši otrādi - vienīgi draudzība ar Kristu plaši atver dzīvības durvis. Vienīgi šajā draudzībā patiešām uzplaukst iespējas, kas apslēptas cilvēka būtībā. Vienīgi šajā draudzībā mēs piedzīvojam to, kas ir skaists un mūs dara brīvus."

"Baznīca nav svēta pati no sevis, to patiešām veido grēcinieki - mēs visi to zinām un redzam. Taču Baznīcu aizvien no jauna svētdara Dieva Svētais - Kristus - un Viņa šķīstošā mīlestība. Dievs nav vienīgi runājis, Viņš mūs ir arī mīlējis un apliecinājis to ļoti konkrēti - Viņš mūs ir mīlējis līdz pat sava Dēla nāvei."

"Dieva svētie mums rāda ceļu uz laimi, viņi mums rāda, kā kļūt patiešām cilvēcīgiem. Vēstures nepastāvīgajā gaitā tieši svētie ir bijuši patiesie reformatori, kas bieži palīdzējuši vēsturei izkļūt no tumšajām aizām, kurā tai aizvien pastāv draudi atgriezties... Vienīgi svētie, vienīgi pats Dievs var radīt īstu revolūciju - sekmēt pasaules galīgo pārveidi."


Atkāpšanās no amata

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vatikāns paziņoja, ka Benedikts XVI 2013. gada 28. februāra plkst. 20.00 atstāj amatu veselības un cienījamā vecuma dēļ. Tika sasaukts konklāvs, kurš ievēlēja jauno Romas pāvestu.[41] Iepriekšējais pāvests, kas atkāpās no amata, bija Gregorijs XII 1415. gadā. Drīz pēc šī paziņojuma Svētā Pētera bazilikas kupolā iespēris zibens.[42]

Benedikts XVI 2013. gada 10. februārī izdeva paziņojumu:

"Dārgie brāļi,

es jūs sasaucu uz šo konsistoriju ne tikai sakarā ar trīs kanonizācijas lietām, bet arī lai jums paziņotu par savu lēmumu, kas ir ļoti svarīgs Baznīcas dzīvei. Vairākkārt izmeklējis Dieva priekšā savu sirdsapziņu, esmu nonācis pie pārliecības, ka sakarā ar lielo gadu skaitu mani spēki nav vairs piemēroti tam, lai varētu adekvāti pildīt apustuļa Pētera kalpojumu. Es labi apzinos, ka šo kalpojumu, ņemot vērā tā garīgo būtību, jāveic ne tikai ar darbiem un vārdu, bet arī, pie tam ne mazākā mērā, ar ciešanām un lūgšanu. Tomēr, lai vadītu svētā Pētera laivu un sludinātu Evaņģēliju mūsdienu pasaulē, kas pakļauta straujām pārmaiņām un ko saviļņo ticības dzīvei ļoti svarīgi jautājumi, ir nepieciešams gan miesas, gan gara spēks. Šo pēdējo mēnešu laikā šis spēks manī ir tik ļoti izsīcis, ka man jāatzīst, ka vairs nespēju labi veikt man uzticēto kalpojumu. Tāpēc, labi apzinoties to, cik šis solis ir nopietns, es pilnīgi brīvi paziņoju, ka atsakos no Romas bīskapa, Svētā Pētera pēcteča kalpojuma, ko kardināli man uzticēja 2005. gada 19. aprīlī. Tādējādi no 2013. gada 28. februāra, plkst. 20.00, Romas bīskapa sēdeklis, Svētā Pētera sēdeklis, būs vakants, un tiem, kuriem ir pienākums to darīt, nāksies sasaukt konklāvu, lai ievēlētu jaunu pāvestu.

Dārgie brāļi, es jums no visas sirds pateicos par to mīlestību un darbu, ar kādu jūs nesāt kopā ar mani mana kalpojuma smagumu un es lūdzu piedošanu par visām savām kļūdām. Tagad uzticēsim Svēto Dieva Baznīcu tās Augstā Gana, mūsu Kunga Jēzus Kristus rūpēm, un piesauksim Viņa svēto Māti Mariju, lai viņa savā mātišķajā labvēlībā pavada kardinālus pāvesta izvēlēšanā. Kas attiecas uz mani, es gribu arī nākotnē no visas sirds kalpot Svētajai Dieva Baznīcai ar lūgšanai veltītu dzīvi.

Benedikts XVI.
Vatikānā, 2013. gada 10. februārī"


2013. gada 28. februāra plkst. 20.00 pēc vietējā laika pāvests atkāpās no amata, turpmāk viņu dēvēja par "Viņa Svētību Benediktu XVI", "emeritēto pāvestu" un "emeritēto Romas bīskapu".[43]

Nāve un bēres

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Itālijas prezidents Serdžo Matarella Pāvesta Benedikta XVI bērēs

Benedikts nomira 2022. gada 31. decembrī plkst. 9:34 pēc Romas laika savā rezidencē Vatikānā.[44] 2023. gada 2. janvārī viņa ķermenis tika izlikts Svētā Pētera bazilikā[45] Bēres norisinājās 5. janvārī plkst. 9:30 Svētā Pētera laukumā. Bēres vadīja pāvests Francisks un kardināls Džovanni Battista Re. Šīs bija pirmās bēres, kurās pašreizējais pāvests piedalās sava priekšgājēja bērēs.[46][47][48] Bērēs piedālījās arī Benedikta personīgais sekretārs bīskaps Georgs Gansveins un liturģisko ceremoniju meistars bīskaps Djego Ravelli.[49] Viņa bērēs, klātienē, piedalījās aptuveni 50 000 cilvēku.[50]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Vatikāna mājaslapa (angļu val.) www.vatican.va
  2. ↑ Mieram tuvu, 2007, Nr 11 Ingrīda Puce "Pāvests Benedikts XVI (Jozefs Racingers)"
  3. ↑ «Musulmaņi pieprasa pāvesta atvainošanos».
  4. ↑ «Pāvesta nožēlas vārdi izraisa pretrunīgu reakciju pasaulē».
  5. ↑ Report by Commission of Investigation into Catholic Archdiocese of Dublin
  6. ↑ Ватикан отказывался сотрудничать со следствием в деле о преступлениях священников-педофилов в Ирландии NEWSru, 2009. gada 27. novembris.
  7. ↑ Pastoral Letter of the Holy Father Pope Benedict XVI To The Catholics of Ireland
  8. ↑ Папа Римский извинился за ирландских священников, обвиняемых в растлении малолетних
  9. ↑ Papal apology fails to satisfy Ireland Financial Times, 21 марта 2010.
  10. ↑ Pope accepts resignation of Irish bishop John Magee BBC, 2010. gada 24. martā.
  11. ↑ В США обнародованы документы, обвиняющие Папу Римского в сокрытии актов педофилии, совершенных его коллегами NEWSru, 25 марта 2010.
  12. ↑ Vatican Declined to Defrock U.S. Priest Who Abused Boys The New York Times, 24 марта 2010.
  13. ↑ Queen to receive Pope during UK visit FT, 17 марта 2010.
  14. ↑ Pope battles to contain abuse scandal FT, 17 марта 2010.
  15. ↑ Pope knew priest was paedophile but allowed him to continue with ministry Arhivēts 2011. gada 10. maijā, Wayback Machine vietnē. The Times, 13 марта 2010.
  16. ↑ Sex Abuse: The Vatican’s Struggle for Damage Control Arhivēts 2010. gada 2. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Time, 31 марта 2010.
  17. ↑ The Catholic Church’s Catastrophe Wall Street Journal, 2 апреля 2010.
  18. ↑ Что пишут зарубежные СМИ о скандале в Католической церкви NEWSru, 2 апреля 2010.
  19. ↑ «Письмо Бенедикту XVI: Вы проходите «путь скорби»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2010. gada 16. jūlijā.
  20. ↑ Постоянный критик Ватикана предостерегает против тотального осуждения Католической церкви и ее духовенства
  21. ↑ Pope's Immunity Could Be Challenged in U.K. Arhivēts 2010. gada 9. aprīlī, Wayback Machine vietnē. CBS News, 5 April 2010.
  22. ↑ Richard Dawkins: I will arrest Pope Benedict XVI Arhivēts 2010. gada 18. aprīlī, Wayback Machine vietnē. The Times, 11 апреля 2010.
  23. ↑ UK Government and Catholic Bishops welcome state visit of Pope Benedict XVI to the United Kingdom[novecojusi saite]
  24. ↑ Leading article: The Pope should reconsider his state visit to Britain The Independent, 2 апреля 2010.
  25. ↑ МИД Британии составил «дурацкую» программу визита Папы: кувырки с детьми и открытие клиники абортов NEWSru, 25 апреля 2010.
  26. ↑ Foreign Office apologises for Pope 'condom' memo BBC, 25 апреля 2010.
  27. ↑ «The Document Trail: The Rev. Stephen Kiesle». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 16. jūlijā.
  28. ↑ СМИ: Папа Римский защищал педофила, призывая проявить к нему «отеческую заботу» NEWSru, 10 апреля 2010.
  29. ↑ Pope Benedict hit by new Church child abuse allegations 9 апреля 2010.
  30. ↑ «Сенсационное разоблачение» Папы основано на неграмотности журналистов, утверждают католики NEWSru, 12 апреля 2010.
  31. ↑ Church Faces Hurdles to Imposing Abuse Law Wall Street Journal, 10 апреля 2010.
  32. ↑ Pope did not impede defrocking of abuse priest: Vatican Reuters, 10 апреля 2010.
  33. ↑ Vatican defends Pope in paedophile letter row BBC, 10 апреля 2010.
  34. ↑ Папа задремал во время мессы NEWSru, 19 апреля 2010.
  35. ↑ Папа Римский принял отставку архиепископа бельгийского города Брюгге, признанного виновным в педофилии
  36. ↑ Belgian bishop quits after admitting abuse[novecojusi saite] Washington Post, 23 апреля 2010.
  37. ↑ "Sin within the Church" threat to Catholicism: Pope Benedict Arhivēts 2012. gada 17. jūlijā, at Archive.is Reuters, 11 мая 2010.
  38. ↑ Pope says child abuse scandal 'truly terrifying'[novecojusi saite]
  39. ↑ Папа Римский заявил, что Католическая Церковь должна признать всю «ужасающую» правду о случаях насилия со стороны католических священников Teksts satur ne visai precīzu pāvesta vārdu citātu.
  40. ↑ Pāvests: baznīcai jāatzīst kļūdas, kas noveda pie pedofilijas skandāla
  41. ↑ Pāvesta paziņojums (Video- Vatikāna TV) Arhivēts 2013. gada 14. februārī, Wayback Machine vietnē. www.radiovaticana.va
  42. ↑ Lightning strikes St Peter's Basilica as Pope resigns www.bbc.co.uk
  43. ↑ Jaunākā informācija par Benedikta XVI pontifikāta noslēgumu www.katedrale.lv
  44. ↑ Mūžībā devies bijušais pāvests Benedikts
  45. ↑ «Farewell to Benedict XVI: 'Humble worker in vineyard of the Lord' – Vatican News». vaticannews.va (angļu). 2022. gada 31. decembris. Skatīts: 2022. gada 31. decembris.
  46. ↑ Jason Horowitz, Elisabetta Povoledo. «With Benedict’s Death, an Unprecedented Moment for the Modern Church». The New York Times, 2022. gada 31. decembris. Skatīts: 2023. gada 3. janvāris.
  47. ↑ «Vatican faces an unprecedented challenge: How to hold a funeral for Pope Emeritus Benedict».
  48. ↑ «Pope Benedict latest: PM Sunak leads tributes to 'great theologian' former pontiff». Sky News (angļu). 2022. gada 31. decembris. Skatīts: 2022. gada 31. decembris.
  49. ↑ «Funeral of Benedict XVI: Everything you need to know». Catholic News Agency. 2023. gada 3. janvāris. Skatīts: 2023. gada 3. janvāris.
  50. ↑ «Benedict XVI funeral draws estimated 100,000 Catholics to St Peter’s Square». the Guardian (angļu). 2023-01-05. Skatīts: 2023-01-05.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Benedikts_XVI&oldid=4177540"