Elizabete I

Elizabete I; Elizabeth I
Anglijas un Īrijas karaliene
Personīgā informācija
Dzimusi	1533. gada 7. septembrī ; Griniča, Anglija
Mirusi	1603. gada 24. martā (69 gadi); Ričmondas pils, Anglija
Vecāki	Henrijs VIII, Anna Boleina
Paraksts

Elizabete I Tjudora (angļu: Elizabeth I; dzimusi 1533. gada 7. septembrī, mirusi 1603. gada 24. martā) bija Anglijas un Īrijas karaliene no 1558. gada 17. novembra līdz pat savai nāvei. Elizabete bija piektais un pēdējais monarhs no Tjudoru dinastijas. Dažkārt, politisku apsvērumu dēļ, viņa lietoja arī titulu "Francijas karaliene", demonstrējot pretenzijas uz Franciju (11.-13. gadsimtā Francijas karaļi bija Anglijas karaļu vasaļi).

Biogrāfija

Elizabete piedzima Plasentijas pilī, Griničā, Anglijā. Tēvs - Anglijas karalis Henrijs VIII Tjudors. Māte - galmadāma, marķīze Anna Boleina. Pēc kristībām Elizabetei piešķīra Velsas princeses titulu. 1536. gadā Annu Boleinu par valsts nodevību un laulības pārkāpšanu pēc karaļa pavēles sodīja ar nāvi, laulību anulēja, bet Elizabeti pasludināja par ārlaulībā dzimušu.

Kad Elizabetei bija četri gadi, par viņas skolotāju kļuva galmadāma Katrīne Čampernovne (Katherine Champernowne), ar kuru viņai bija labas attiecības visa mūža garumā. Elizabete prata lasīt un runāt sešās valodās: savā dzimtajā angļu valodā, kā arī franču, itāļu, spāņu, grieķu un latīņu.

Par Anglijas karalieni Elizabete kļuva 1558. gadā, 25 gadu vecumā, pēc savas pusmāsas karalienes Marijas I nāves. Tika kronēta 1559. gada 15. janvārī Vestminsteras abatijā kā Elizabete I Tjudora. Viņu kronēja Karalistes bīskaps Ovens Odžtorps (Owen Oglethorpe).

Sarunvalodā Elizabeti I dēvējuši arī par Karalieni Jaunavu (Virgin Queen) un Good Quenn Bess, jo viņa tā arī neapprecējās. Par galveno iemeslu tomēr tiek uzskatīts, ka viņa nevēlējās laulību problēmas. Piemēram, politika kļūtu sarežģīta un Angliju ietekmētu citas valstis. Tāpēc viņa atteicās precēt Spānijas karali Felipi II. Tomēr viņai bija daudzi mīļākie.

Iekšpolitika

1559. gadā Elizabete I izsludināja t.s. Iecietības aktu, kas, lai novērstu pilsoņu karu starp katoļiem un protestantiem, apturēja oficiālās katoļu vajāšanas, atļāva tiem savās baznīcās ievērot savus rituālus, svinēt misi.

1562. gadā Elizabete saslima ar bakām. Tas satrauca parlamentu, jo viņas iespējamās nāves gadījumā bija pārāk daudz pretendentu uz Anglijas troni (Henrija VIII testamentā kā oficiāli pretendenti noteikti erchercogi Frederiks un Karls Habsburgi, Zviedrijas kroņprincis Eriks, kā Marijas I vīrs - arī Spānijas karalis Filips II u.c. asinsradniecības ziņā tuvi Eiropas augstmaņi). Karaliene tā arī nenosauca sava troņa mantinieku, kas radīja lielas iekšpolitiskas problēmas, jo Tjudoru dinastijas varas leģitimitāte tika apšaubīta.

Ārpolitika

Ārpolitikā karaliene praktiski nejaucās, atstājot to Parlamenta un padomnieku ziņā.

Viņas priekšteču laikā izveidotā spēcīga jūras flote šajā laikā padarīja Anglijas Karalisti par jūras lielvalsti. Jauns ārpolitikā bija tas, ka karaliene personīgi atbalstīja pirātus, kas uzbruka citu valstu, tai skaitā Spānijas kuģiem Atlantijas okeānā. Tas, kā arī Skotijas karalienes Marijas nogalināšana izraisīja karu starp Eiropas katoļu valstīm un Anglijas Karalisti. Izšķirošs notikums bija "Neuzvaramās armādas" bojāeja vētrā pie Skotijas un Īrijas krastiem Ziemeļjūrā, pēc kuras Anglijas Karalistes flote kļuva par "jūru valdnieci".

1568. gadā Anglijā patvērumu meklēja dumpinieku sakautā kaimiņvalsts Skotijas karaliene Marija I (Mary I Stuart of Scotland). Elizabete I izmantoja situāciju, lai iejauktos Skotijas Karalistes iekšlietās, vispirms ieceļot sev paklausīgu karali, bet pēc tam apsūdzot to sazvērestībā ar nolūku gāzt Elizabeti no troņa, (1587. gadā Skotijas karalieni Mariju I Londonā sodīja ar nāvi).