Funkcionālisms (arhitektūra)

Olimpiskā stadiona tornis Helsinki (Y. Lindegren & T. Jäntti), 1934. gads

Funkcionālisms (latīņu: Functio — ‘izpilde’) ir modernisma arhitektūras virziens. Radies 20. gadsimta pirmajā pusē Eiropā, vēlāk izplatījies arī ASV un Japānā.

Raksturojums

Funkcionālisti par arhitektūras pamatprincipu atzīst celtnes atbilstību tajā notiekošajiem darba un sadzīves procesiem ("formu nosaka funkcija"). Arhitektūrā tiek ņemtas vērā visas galvenās dzīves funkcijas — dzīvot, strādāt, atpūsties, pārvietoties. Izmantojot celtniecības tehnikas sasniegumus, tas deva jaunus dzīvojamo kompleksu plānošanas paņēmienus (standartizētas dzīvojamās mājas sekcijas un dzīvokļi, ēku izvietojums rindās ar galiem pret ielu). Praksē bieži radīja arhitektonisko formu askētismu un shematismu. Tā veidošanos sekmēja 19. gadsimta arhitektu O. Perē (Francija), V. Morisa (Anglija), Lūisa Salivana (ASV), Frenka Loida Raita (ASV) teorētiskās un praktiskās darbības. Ievērojamākie centri ir Vācijā (Bauhaus), Nīderlandē (De Stilj). Ievērojamākie pārstāvji: Valters Gropiuss, L. Mīss van der Roe, Lekorbizjē. 20. gadsimta vidū funkcionālisma nozīme mazinājās un 60. gadu beigās to nomainīja konstruktīvisms un racionālisms.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Funkcionālisms.
• http://www.pavelsjurs.lv/wp-content/uploads/2011/10/9-10-modernisma-arhit-funkcional-konstruktivisms.pps (latviski)
• https://web.archive.org/web/20120203143812/http://www.liis.lv/kultvest/kultura/arh20/teksts.htm (latviski)