Viens no industriālās mūzikas sākotnējiem mērķiem bija veidot antimūziku — protesta formu pret tajā laikā pieaugošo mūzikas komercialitāti, tādējādi laužot daudzas mūzikas pamatpazīmes. Sākotnējā industriālā mūzika bija avangarda mūzika, kurā tika izmantots liels daudzums tam laikam netradicionālu mūzikas instrumentu un skaņojumu, izmantojot tā laika elektroniskās mūzikas tehnoloģijas. Tematiski industriālā mūzika daļēji ietekmējās no tā laika pankroka radikālajām sociālpolitiskajām idejām un izteiksmes veida paņēmieniem, pievēršoties daudziem transgresīviem un provokatīviem tabu tematiem un veidojot šokējošas performances.[1]
Vēlāk 1980. gados industriālā mūzika mainījās: attīstījās vairāki apakšžanri un industriālā mūzika apvienojās ar dažādiem citiem mūzikas žanriem, radot, piemēram, industriālo deju mūziku, industriālo roku, neofolku un citus mūzikas žanrus (postindustriālā mūzika), lielākoties arī gandrīz pilnīgi zaudējot sākotnējo industriālās mūzikas skanējumu un koncepciju.
