Pāriet uz saturu

Lieldienu sala

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
Lieldienu sala / Rapanui
Isla de Pascua
Rapa Nui
Rapanui karogs
Karogs
Location of Easter Island
Location of Easter Island
GalvaspilsētaHanaroa
27°9′S 109°25.5′W / 27.150°S 109.4250°W / -27.150; -109.4250
Valsts valodas spāņu, rapanujiešu
Etniskās grupas (2002) rapanujieši 60%, čīlieši 39%, indiāņi 1%
Valdība Čīles province
 -  Provinces gubernators Melānija Karolīna Hotu Heja
 -  Hanaroas mērs Pedro Pablo Edmunds Paoa
Aneksija Čīles sastāvā 
 -  Līgums 1888. gada 9. septembris 
Platība
 -  Kopā 163,6 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2002. gadā 3791 
 -  Blīvums 23,17/km² 
Valūta Čīles peso (CLP)
Laika josla (UTC-6)
Tālsarunu kods +56 32

Lieldienu sala (spāņu: Isla de Pascua), saukta arī polinēziešu nosaukumā par Rapanui (rapanujiešu: Rapa Nui), ir Čīlei piederoša sala Klusā okeāna dienvidaustrumos. Sala ir slavena ar agrāko salas iedzīvotāju izveidotajām moai — gigantiskām akmens galvām. Lieldienu salas lielākā daļa ietilpst UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Lieldienu salai tās tagadējo nosaukumu deva eiropiešu pirmatklājēji holandieši ar Jakobu Rogevēnu priekšgalā, kuri pirmoreiz ieraudzīja salu 1722. gada Lieldienu svētdienā.

Salas polinēziešu nosaukums Rapanui (Rapa Nui — ‘Lielā Rapa’) cēlies no polinēziešu darbaspēka, kas ievests darbam no Basa salu Rapas (Rapa Iti — ‘Mazā Rapa’).[1] Tomēr pastāv apgriezta hipotēze, ka Basa salu Rapas vārds cēlies no rapanujiešu bēgļiem, kas apmetušies mazajā Rapas salā.

Pastāv vairākas hipotēzes par salas "oriģinālo" polinēziešu nosaukumu, tai skaitā Te pito o te henua (Pasaules naba), kas saistās ar salas nošķirtību. Leģendas stāsta, ka iesākumā sala tikusi nosaukta par Te pito o te kainga a Hau Maka (Hau Makas mazais zemes gabaliņš).[2] Cits nosaukums, Mata-ki-Te-rangi, nozīmē "Acis, kas runā ar debesīm".[3]

Atrašanās vieta un ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lieldienu salas karte (angļu val.)

Lieldienu sala ir viena pasaules izolētākajām vietām. Tā atrodas 3600 km no Čīles krastiem un 2075 km no tuvākās apdzīvotās salas Pitkērnas. Sala i Gomesa atrodas 415 km uz austrumiem, bet tā ir neapdzīvota.

Salas augstākais punkts ir 507 m augstais Terevakas vulkāns. Salā, netālu no Terevakas ir trīs saldūdens krāteru ezeri (Kau, Raraku un Aroi), bet nav pastāvīgu ūdensteču.

Lieldienu sala ir vulkāniska sala, kas sastāv no trim izdzisušiem vulkāniem. Augstākais no tiem, Terevaka (507 m) veido salas pamatu. Divi citi vulkāni, Poike un Rano Kau, veido salas austrumu un dienvidu izvirzījumus un piešķir salai tās trijstūra formu. Salā atrodami arī mazāki vulkāniski konusi un citi vulkāniski veidojumi, tai skaitā Rano Raraku krāteris, Puna Pau un daudzas vulkāniskas alas.

Lieldienu sala un apkārtējās saliņas, kā Motu Nui, Motu Iti, ir liela vulkāniska kalna virsotne. Tas paceļas 2000 metrus no okeāna dibena. Vulkāniskais pacēlums ir daļa no lielākoties zemūdens Sala i Gomesas grēdas, kas stiepjas 2700 km garumā līdz Naskas zemūdens grēdai un veido virkni zemūdens kalnu, lielākie no kuriem ir Moai un Pukao.[4]

Pukao, Moai un Lieldienu sala ir formējušies pēdējos 750 000 gadus, pie kam pēdējie izvirdumi bijuši mazāk kā 100 000 gadu atpakaļ. Tie ir Sala i Gomesas grēdas augstākie kalni, kas veidojusies Naskas plātnei uzvirzoties Lieldienu salas degpunktam.[5] No šīs grēdas tikai Lieldienu sala un Sala i Gomesa paceļas virs okeāna līmeņa un veido sauszemi.

Apakšzemes procesi Lieldienu salā nav līdz galam apstājušies un par to liecina 20. gadsimta pirmajā pusē novērotās tvaika strūklas Rano Kau krātera sienās.[1]

Moai pie Rano Raraku krātera

Lieldienu salas vēsture ir neticami bagātīga un ļoti pretrunīga. Tās iedzīvotājiem ir nācies pārdzīvot badus, epidēmijas, karus, vergu tirgotāju uzbrukumus un koloniālismu, kā arī salas ekosistēmas sabrukšanu. Salas iedzīvotāju skaits vairākas reizes ir samazinājies vairākkārtīgi. Salinieki ir atstājuši tādu kultūras mantojumu, kas nav salīdzināms ar to skaitu.

Pastāv vairākas pretrunīgas teorijas par salas kultūrvēsturi. Lielākā daļa zinātnieku pieskaita salas kultūru Polinēzijai. Bet vietējās tradīcijas norāda uz divu dažādu rasu līdzāspastāvēšanu: "garauši" (hanau epe), salas pirmiedzīvotāji ar sarkaniem matiem un gaišu ādu, un "īsauši" (hanau momoko), ar īsām ausīm, tipiskie polinēzieši.

Ororoinas 11. pakāpes pēcnācējs Pedro Atans 1955. gadā stāstīja Tūram Heijerdālam sekojošo: "Starp mūsu senčiem ir bijuši skaisti cilvēki. Salā bija divu veidu cilvēki: vieni bija tumši (polinēzieši) un citi bija ar ļoti gaišu ādu, kā jūs no lielās zemes un ar gaišiem matiem. Īsti baltie cilvēki. Bet tie bija īsti rapanujieši, ļoti īsti. Mūsu ģimenē bija daudz balto cilvēku, kurus sauca "ohotea", vai par gaišmatainajiem. Mana māte un tante bija rudmates. ... Manā dzimtā daudzās paaudzēs bija šādi cilvēki. Mēs, brāļi, neesam tādi. Manai noslīkušajai meitai bija piena balta āda un īsti rudi mati, tāpat kā manam pieaugušajam dēlam Huanam. Viņš ir Ororoinas 12. pakāpes pēcnācējs."

To, ka salas iedzīvotāji piederēja divām dažādām rasēm, apstiprināja pirmais eiropietis, kurš apmeklēja salu 1722. gada Lieldienu svētdienā, Jakobs Rogevēns: "Starp pirmajiem, kas uzkāpa uz kuģa, bija balts vīrietis. Viņš bija izrotājies ar putna spalvu kroni uz gludi skūtas galvas." Saliniekiem tika uzdāvinātas vairākas veltes, to skaitā "divas zilu pērļu virtenes, mazs spogulītis un šķēres". Sevišķi iespaidīgas bija vīra mākslīgi pagarinātās ausis, kurās bija "apaļas baltas tapas, tik lielas, kā viņa dūres". Ausu ļipiņas nokarājās līdz pat pleciem. Rogevēns vēlāk piezīmēja, ka "daudziem saliniekiem ausis bija pagarinātas tādā pat veidā." Ja saliniekiem garās ausis traucēja strādāt, tie izņēma ārā tapas un garās ļipas aizāķēja aiz ausu gliemežnīcas.

"Tie ir slaidi, stipras miesas būves cilvēki," viņš turpina, "kuri, ciktāl to var spriest, ir polinēzieši ar gaišu ādu, kādus esam redzējuši Taiti, Havajās un citās dienvidjūru austrumu salās. Bet iedzīvotāju sastāvs ir jaukts, daudzi ir uzkrītoši tumšādaini, turpretī citi pavisam balti, kā eiropieši. Dažiem ir iesarkana nokrāsa, kā saulē iedegusi. Daudziem ir bārda."

"Daudzi salinieki staigā pilnīgi kaili, bet to ķermeņi ir mākslinieciski notetovēti ar nepārtrauktiem zīmējumiem putnu un citu jocīgu figūru veidā. Citi valkā sarkani un dzelteni krāsotus ādas apmetņus. Daži valkā uz galvas spalvu kroņus, citi jocīgas sarkanas cepures. Visi ir draudzīgi un mēs neredzējām nekādus ieročus. Savādi, ka grūti ir sastapt sievieti, parasti te drūzmējas vīrieši. Bet tās dažās sievietes, kas mums parādījās, bija vairāk nekā sirsnīgas attiecībās ar mums un vīrieši neizrādīja nekādas greizsirdības pazīmes."

Saskaņā ar nostāstiem, pirmais gaišādainais Hotu Matua ieradās salas ziemeļaustrumu piekrastē Anakenas līcī ap m.ē. 300. gadu. Viņa akmens mājas un pavarda paliekas tika pārbaudītas ar oglekli 14, kas arī norādīja šādu laiku. Hotu Matuas divas laivas bija tik lielas, ka varēja pārvadāt vairākus simtus vīru un Oroi, Hotu Matuas lielākais ienaidnieks, veica ceļojumu kā bezbiļetnieks.

Šajā krastā uz ahu (platformas) stāv vientuļa moai statuja, kas, iespējams, attēlo Hotu Matua. Tā bija viena no pirmajām akmens skulptūrām, kas tika nostādītas atpakaļ vietā pēc Tūra Heijerdāla lūguma tā 1955. gada ekspedīcijā uz Lieldienu salu ar Kon-Tiki.

Skats uz Lieldienu salu no kosmosa, 2001. g. Labajā pusē Poikes pussala.

Lieldienu sala kopā ar tās tuvāko kaimiņu, 415 km attālo Sala i Gomesas salu, veido atsevišķu ekoreģionu, Rapanui subtropisko platlapju mežu. Raksturojas ar relatīvi nelielu nokrišņu daudzumu, kas, iespējams, saistāms ar atmežošanu. Sākotnējie subtropiskie mitrie platlapju meži šodien ir iznīcināti, bet fosilo ziedputekšņu un koksnes palieku paleobotāniskie pētījumi liecina, ka sala agrāk ir bijusi apmežota ar daudzām koku, krūmāju, paparžu un zālāju sugām. Lielas palmas (Paschalococos disperta), radniecīgas Čīles vīna palmai, tāpat kā toromiro (Sophora toromiro), bija salas dominējošie koki. Palmas ir izzudušas un toromiro ir izzuduši brīvā dabā. Mūsdienās ar vairāku botānisko dārzu līdzdalību notiek pasākumi, lai atjaunotu toromiro audzes brīvā dabā. Vismaz pēdējos 300 gadus sala ir klāta galvenokārt ar zālājiem un naatu audzēm Rano Raraku un Rano Kau krāteru ezeros. Naatu meldru audzes (kuras aug arī Andos un tur tiek sauktas par "totoro") tiek izmantotas kā viens no argumentiem par salas iedzīvotāju dienvidamerikānisko izcelsmi, kaut arī ziedputekšņu analīzes norāda, ka šis augs salā audzis vismaz 30 000 gadu. Pirms cilvēka ierašanās salā bija lielas jūrasputnu kolonijas, kas vairs nav sastopamas lielajā salā, kā arī vairākas nelidojošo putnu sugas, kas mūsdienās izmirušas.

Ekosistēmas iznīcināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Lieldienu salas kopējais stāvoklis ir visgalējākais piemērs Okeānijas mežu iznīcināšanai un viens no spilgtākajiem pasaulē: visi meži ir izzuduši un visas koku sugas izmirušas."[6]

Anakenas līča panorāma

Koki Lieldienu salā ir reti sastopami un tikai vietumis veido nelielas birzes. Kādreiz salu klāja palmu meži un līdz šim pastāvēja viedoklis, ka mežu iznīcināšanā vainojami salinieki, kas koksni lielos daudzumos izmantojuši statuju uzstādīšanai. Eksperimentālā arheoloģija ir pierādījusi, ka statujas varēja būt transportētas ar "Y" formas koku rāmju palīdzību (sauktu par miro manga erua) uz uzstādīšanas vietu. Rapanujiešu tradīcijas metaforiski atsaucas uz garīgo spēku (mana), ar kura palīdzību moai ir "gājuši" no karjera uz uzstādīšanas vietu. Bet ņemot vērā salas dienvidu platuma grādus, ievērojamu iespaidu uz atmežošanu varēja atstāt arī Mazā ledus laikmeta (ap 1650.-1850. g.) klimatiskais efekts, tā kā šādas spekulācijas nav pierādītas.

Džareds Daimonds (Jared Diamond) savā grāmatā Collapse nepiekrīt klimata ietekmei, bet sniedz plašu ieskatu salinieku civilizācijas sabrukumā. Mežu izzušana Lieldienu salā sakrīt ar civilizācijas norietu 17.-18. gadsimtā. Tā laika kultūrslāņa atkritumu saturs uzrāda pēkšņu zivju un putnu kaulu daudzuma samazināšanos, jo saliniekiem koku trūkuma dēļ zuda iespēja būvēt laivas un arī putni zaudēja savas ligzdošanas vietas. Vairākās vietās apmežojuma izzušanas dēļ izplatās augsnes erozija. Nosēdumu paraugi atklāj, ka izzūd līdz pat pusei no visu vietējo augu sugu un salas veģetācija drastiski mainās. Iedzīvotāju diētā galveno vietu ieņem vistas un žurkas. Kā norāda cilvēku atlieku atradumi saistībā ar ēdienu gatavošanas vietām, ir iespējams, ka bijis izplatīts kanibālisms, sevišķi alās.

Benijs Peizers (Benny Peiser) savā rakstā "No genocīda līdz ekocīdam: Rapanui izvarošana" norāda uz liecībām par rapanujiešu pašapgādi laikā, kad to pirmoreiz apmeklēja eiropieši. Tomēr uzsver, ka salā bijis zināms daudzums koku, lielākoties toromiro. Jakoba Rogevēna kapteinis Corneliss Boumans kuģa grāmatā raksta, ka "...izņemot jamsu, banānus un nelielas kokosriekstu palmas, mēs neredzējām nekādus citus kokus vai sējumus." Pēc kuģa virsnieka Karla Frīdriha Bērensa vārdiem "Vietējie lietoja palmu zarus kā miera piedāvājumu. To mājokļi bija būvēti uz koka pāļiem, apmesti ar javu un apjumti ar palmu zariem" (jādomā, ka ar banānkoku zariem, jo sala ap to laiku jau bija atmežota).

Ronalds Raits (Ronald Wright) savā grāmatā "Progresa īsā vēsture" (A Short History of Progress) izvirza spekulatīvu pieņēmumu, ka "salā bija pietiekami daudz veco stumbru, lai pārvietotu lielos akmeņus un saglabātu dažas kanoe peldošā stāvoklī dziļajiem ūdeņiem." Kad pienāca diena, kad izjuka pēdējā laiva, karš gāja vaļā par "seniem dēļiem un ķirmju sagrauztām siekstām". Šis pieņēmums ir kļūdains, jo salinieki laivas darināja no totoras, ko Rano Kao krāterezerā iedēstīja pirmie garaušu ieceļotāji. Niedres sasēja saišķos un vienam cilvēkam paredzētu niedru laivu sauca par "pora". Tika būvēti lieli niedru kuģi, kuriem bija pat trīs masti ar niedru burām un kuri varēja pārvadāt pāri par 400 cilvēku. Šādi kuģi ir attēloti petroglifos un skulptūrās.

Salas vēstures trešās ēras beigās, kad dzīvs bija palicis tikai viens garausis, bija uzstādītas vairāk kā tūkstotis moai, apmēram viena uz katriem desmit saliniekiem. Kad 18. gadsimtā ieradās eiropieši, pats sliktākais jau bija garām un salā bija tikai pa diviem cilvēkiem uz katru statuju.

Lieldienu sala ir pārcietusi smagu augsnes eroziju, ko, iespējams, saasināja lauksaimniecība un masveidīgā mežu izciršana. Šis process visdrīzāk ir bijis pakāpenisks, ko vēl vairāk saasināja ekstensīvā aitkopība, ko piekopa lielāko 20. gadsimta daļu. Jakobs Rogevēns rakstīja, ka sala ir ārkārtīgi auglīga. "Mājputni ir vienīgie dzīvnieki, ko viņi audzē. Salinieki audzē banānus, cukurniedres un visvairāk saldos kartupeļus." Žana Fransuā de la Perūza dārzkopis esot teicis, ka "trīs darba dienas gadā" būtu pietiekami, lai pabarotu visus salas iedzīvotājus.

Putncilvēka (Tangata manu) zīmējumi Cilvēkēdāju alā.

Vissvarīgākie rapanujiešu mīti ir:

Akmens apstrāde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rapanui ir vulkāniska sala, kas sastāv no ģeoloģiski neseniem vulkāniskajiem iežiem. Rapanujieši līdz eiropiešu atnākšanai bija attīstījuši akmens laikmeta civilizāciju un plaši pielietoja dažāda tipa vietējos akmeņus:

Pamatraksts: Moai
Tukuturi ir neparasts, uz ceļiem stāvošs, bārdains moai.

Par moai sauktās iespaidīgās akmens statujas, kas padarījušas Lieldienu salu pasaulslavenu, tika izkaltas relatīvi īsajā salas uzplaukuma periodā. Kopsummā ir uzskaitītas 997 monolītas akmens statujas pašā Lieldienu salā, kā arī muzeju kolekcijās citur pasaulē. Par "Lieldienu salas akmens galvām" bieži sauktās figūras patiesībā ir pilnībā izveidoti torsi vai uz ceļiem sēdošas figūras ar rokām uz vēdera. Dažas stāvus esošās figūras gadu gaitā iegrimušas zemē līdz pat kaklam.

Turpinās diskusijas par laika periodu, kurā statujas izgatavotas. Aptuveni tiek minēti laiki no 400. gadam līdz 1500.-1700. g. Lielākā daļa (95%) moai ir izkalti no viegli apstrādājamā tufa vai vulkāniskajiem izdedžiem, kas atrodami salā vienā vietā - izdzisušā vulkāna Rano Raraku iekšienē. Skulptūru izkalšanai salinieki lietoja bazalta kaltus - toki, kuri lielā skaitā joprojām atrodami akmeņlauztuvēs. Šie akmens kalti tika uzasināti noskaldot tiem jaunas šķautnes, kad vecās notrulinājās. Vienas statujas izkalšanai piecu vai sešu cilvēku komandai bija nepieciešams apmēram gads. Katra statuja attēlo mirušu garaušu virsaiti vai citu ievērojamu personu, to ķermeņi apglabāti ahu, uz kuriem statujas uzstādītas.

Tikai ceturtā daļa visu statuju tika uzstādītas. Apmēram puse joprojām atrodas Rano Raraku akmeņlauztuvēs un pārējās dažādās salas vietās, iespējams, pamestas transportējot. Milzīgo statuju transportēšanai tika izmantotas miro manga erua - "Y" formas kamanas ar šķērskokiem, kuras vilka ar ap statujas kaklu apsietām no hauhau koka mizas izgatavotām tauvām. Statujas pārvietošanai, atkarībā no tās izmēra, bija nepieciešami 180 līdz 250 vīru. Ap 50 no šodien stāvošajām statujām ir no jauna uzstādītas mūsdienās. Pirmo moai no jauna Anakenas līcī, izmantojot tradicionālās metodes, uzstādīja 1958. gadā Tūra Heijerdāla Kon-Tiki ekspedīcijas laikā.

Makemake ar diviem putncilvēkiem. Izgrebts sarkanos vulkāniskajos izdedžos.

Lieldienu salā ir viena no bagātākajām petroglifu kolekcijām Polinēzijā. Šobrīd ir uzskaitīti vairāk kā 4000 petroglifu apmēram 1000 vietās salā. Zīmējumi akmeņos ir tikuši iegrebti dažādām vajadzībām: totēmu veidošanai, teritorijas iezīmēšanai vai lai aprakstītu kādu personu vai notikumu. Dažādu tēmu zīmējumi salā sastopami ar dažādu intensitāti. Putncilvēka zīmējumi visbiežāk sastopami Orongo. Citas visbiežāk sastopamās tēmas ir jūras bruņurupucis, Komari un Makemake.

Pamatraksts: Rongorongo

Līdz šim neatšifrētā Lieldienu salas rakstība rongorongo, iespējams, ir viena no retajām rakstu sistēmām, kas izveidota, neiedvesmojoties no citiem paraugiem. Kā alternatīva tiek izskatīts variants, ka salinieku aristokrātija iedvesmojusies no spāņu 1770. gada parakstīšanai atvestā līguma, un ieviesuši rongorongo kā reliģisku instrumentu.[7] Rongorongo pirmoreiz atklāja franču misionārs Eižens Eiro (Eugène Eyraud) 1864. gadā. Šajā laikaposmā vairāki salinieki joprojām apgalvoja, ka saprotot uzrakstīto, bet visi mēģinājumi lasīt bija nesekmīgi. Pēc nostāstiem tikai neliela salinieku daļa jebkad ir bijusi lasīt protoša un rongorongo bija aristokrātijas un priesteru privilēģija. Tas izskaidro pilnīgu zināšanu trūkumu salinieku vidū par rongorongo lasīšanu pēc 1860. gadu aristokrātijas iznīcināšanas vergu tirdzniecības un slimību rezultātā.

Līdz mūsu dienām ir saglabājušies tikai 26 dēlīši ar rongorongo uzrakstiem un tie visi atrodas muzejos ārpus Lieldienu salas.[8] Neskaitāmie mēģinājumi rakstus atšifrēt ir bijuši neveiksmīgi. Zinātnes aprindās joprojām nav vienprātības, vai rongorongo ir īsta rakstība, vai arī tā saucamā protorakstība.

Leģendas apgalvo, ka rongorongo plāksnītes sev līdzi atvedis Hotu Matua, jau pirmoreiz izsēžoties Anakenas līcī, tomēr, kā norāda zinātnieki, lielākās plāksnītes ir izgatavotas no eiropiešu airiem. Tāpat, neskatoties uz bagātīgo petroglifu klāstu salā, rongorongo tikpat kā nav izgrebti akmenī. Visticamāk, ka rongorongo izgudrots uz vietas Lieldienu salā tās vēlīnajā periodā.

Lieldienu sala ir province Čīles Valparaiso reģiona sastāvā.

Provinces gubernatore ir Melānija Karolīna Hotu Heja.

Lieldienu salās ir tikai viena municipalitāte, Hangaroa pilsētiņa, kuras mērs ir Pedro Pablo Edmunds Paoa.

  • BARTHEL, Thomas. 1958. Grundlagen zur Entzifferung der Osterinselschrift. Hamburg: Cram, de Gruyter.
  • BUTINOV, Nikolai A., & Yuri V. KNOROZOV. 1957. Preliminary Report on the Study of the Written Language of Easter Island. Journal of the Polynesian Society 66. 1.
  • Diamond, Jared. 2005. Collapse. How Societies Choose to Fail or Succeed. New York: Viking. ISBN 0-14-303655-6.
  • ENGLERT, Sebastian F. 1970. Island at the Center of the World. Translated and Edited by William Mulloy. New York: Charles Scribner's Sons.
  • FEDOROVA, Irina K. 1965. Versions of Myths and Legends in Manuscripts from Easter Island. In: Heyerdahl et al (eds.), Miscellaneous Papers: Reports of the Norwegian Archaeological Expedition to Easter Island and East Pacific 2. 395-401. Stockholm: Forum.
  • FISCHER, Steven Roger. 1995. Preliminary Evidence for Cosmogonic Texts in Rapanui’s Rongorongo Inscriptions. Journal of the Polynesian Society 104. 303-21.
  • FISCHER, Steven Roger. 1997. Glyph-breaker: A Decipherer's Story. N.Y.: Copernicus/Springer-Verlag.
  • FISCHER, Steven Roger. 1997. RongoRongo, the Easter Island Script: History, Traditions, Texts. Oxford and N.Y.: Oxford University Press.
  • GUY, Jacques B.M. 1985. On a fragment of the “Tahua” Tablet. Journal of the Polynesian Society 94. 367-87.
  • GUY, Jacques B.M. 1988. Rjabchikov’s Decipherments Examined. Journal of the Polynesian Society 97. 321-3.
  • GUY, Jacques B.M. 1990. On the Lunar Calendar of Tablet Mamari. Journal de la Société des Océanistes 91:2.135-49.
  • HEYERDAHL, Thor. 1965. The Concept of Rongorongo Among the Historic Population of Easter Island. In: Thor Heyerdahl & Edwin N. Ferdon Jr. (eds. and others.), 1961-65. Stockholm: Forum.
  • HEYERDAHL, THOR Aku-Aku; The 1958 Expedition to Easter Island.
  • HUNT, Terry L. 2006. Rethinking the Fall of Easter Island. American Scientist, 94, 412 (Sept-October 2006)
  • HUNTER-ANDERSON, R. 1998. Human vs climatic impacts at Rapa Nui: did the people really cut down all those trees? In:Stevenson, C.M.; Lee, G. & Morin, F.J. (eds): Easter Island in Pacific Context. South Seas Symposium: Proceedings of the Fourth International Conference on Easter Island and East Polynesia: 85–99. Easter Island Foundation.
  • LEE, Georgia. 1992. The Rock Art of Easter Island. Symbols of Power, Prayers to the Gods. Los Angeles: The Institute of Archaeology Publications (UCLA).
  • MELLÉN BLANCO, Francisco. 1986. Manuscritos y documentos españoles para la historia de la isla de Pascua. Madrid: CEHOPU.
  • MÉTRAUX, Alfred. 1940. Ethnology of Easter Island. Bernice P. Bishop Museum Bulletin 160. Honolulu: Bernice P. Bishop Museum Press.
  • POZDNIAKOV, Konstantin. 1996. Les Bases du Déchiffrement de l'Écriture de l'Ile de Pâques. Journal de la Societé des Océanistes 103:2.289-303.
  • ROUTLEDGE, Katherine. 1919. The Mystery of Easter Island. The story of an expedition. London.
  • THOMSON, William J. 1891. Te Pito te Henua, or Easter Island. Report of the United States National Museum for the Year Ending June 30, 1889. Annual Reports of the Smithsonian Institution for 1889. 447-552. Washington: Smithsonian Institution.
  • VAN TILBURG, Jo Anne. 1994. Easter Island: Archaeology, Ecology and Culture. Washington D.C.: Smithsonian Institution Press.
  • VARGAS, Patricia; CRISTINO, Claudio and IZAURIETA, Roberto. 2006. 1000 AÑOS EN RAPA NUI. Arqueologia del Asentamiento. Santiago, Universidad de Chile, Editorial Universitaria. ISBN 956-11-1879-3.
  1. Invention of the name "Rapa Nui"
  2. Thomas S. Barthel: The Eighth Land: The Polynesian Settlement of Easter Island (Honolulu: University of Hawaii 1978; originally published in German in 1974)
  3. Compendio Estadístico 2005, INE.
  4. Inst of Petrology Vol 38 Haase, Stoffers & Garbe-Schoneberg
  5. Inst of Petrology Vol 38 The Petrogenetic Evolution of Lavas from Easter Island and Neighbouring Seamounts, Near-ridge Hotspot Volcanoes in the SE Pacific - Haase, Stoffers & Garbe-Schoneberg
  6. Diamond 2005:107
  7. See Fischer, page 63.
  8. to attēli atrodami www.rongorongo.org.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Wikiatlas
Wikiatlas
Wikimedia-Atlas: Lieldienu sala – ģeogrāfiskās un vēstures kartes