Lielgaballaiva

Zviedru 18. gadsimta beigu "arhipelāgu flotes" lielgaballaivas modelis

Lielgaballaiva ir ūdens kara transportlīdzeklis, kas paredzēts viena vai vairāku lielgabalu vešanai, lai no tiem apšaudītu piekrastes mērķus, atšķirībā no tiem karakuģiem, kas paredzēti jūras karadarbībai vai karaspēka un munīcijas pārvešanai. Lielgaballaivas visvairāk izmantoja 19. gadsimtā kā piekrastes vai upju flotiles; kara flotes, kurām trūka lielo karakuģu, tās ar dažādiem rezultātiem izmantoja arī jūras kaujās.

Lielgaballaivas galvenās priekšrocības ir tās lētums, spēja darboties seklās vietās kā līči vai nelielas upes, kā arī nelielie izmēri, kas apgrūtina krasta un jūras artilērijas trāpīšanu tai, mīnusi — vājā stabilitāte, kas pazemina šaušanas precīzumu, un ļoti zemā dzīvotspēja.

Vēsture

Burukuģu laikmets

1808. gada lielgaballaivas modelis ar 24 mārciņu lielgabalu un tuvās darbības lielgabalu — karonādi.

Buru laikmetā lielgaballaiva parasti bija mazs kuģis bez klāja, kura priekšgalā bija viens vai 2—3 gludstobra lielgabali. Lielākas laivas varēja būt divmastu, mazākas darboties tikai ar airiem, taču biežākā bija vienmasta versija. Dažām laivām bija grozāmi lielgabali, tomēr vienkāršākā versija paredzēja tēmēšanai grozīt pašu laivu.

Lielgabals, ko šādas buru lielgaballaivas nesa, varētu būt diezgan smags; tā kā šādas laivas bija lētas un ātri uzbūvējamas, jūras spēki deva priekšroku bara taktikai: lai gan pirmais fregates trāpījums sašķaidīja lielgaballaivu, fregate, kas cīnījās pret lielgaballaivu eskadru, dabūja smagi ciest, pirms tā spēja visas nogremdēt. Piemēram, Alvēnas kaujā (1808) 1807.—1814. gada "Lielgaballaivu karā" piecas dāņu—norvēģu lielgaballaivas pārspēja vientuļo angļu fregati HMS Tartar. Lielgaballaivas, kas tika izmantotas Valkūras salas kaujā (1776) pie Šamplēna ezera ASV neatkarības kara laikā, galvenokārt tika būvētas uz vietas.

Pirmās zināmās lielgaballaivas pielietoja franči 1646. gadā spāņu pārvaldītās Dinkerkas bombardēšanas un ieņemšanas laikā. Tās bija lielas, 30—40 airu laivas ar 2—3 lielgabaliem.

Visas buru laikmeta flotes uzturēja kaut kādu lielgaballaivu daudzumu. 18. gadsimta beigās tās tika plaši izmantotas Baltijas jūrā, jo tās bija labi piemērotas Zviedrijas, Somijas un Krievijas izrobotajām piekrastēm un arhipelāgiem. Zviedrijas un Krievijas sāncensība izraisīja intensīvu lielgaballaivu flošu paplašināšanos un jaunu to veidu attīstību. Atklāti abas valstis karoja karā no 1788. līdz 90. gadam, šis konflikts "vainagojās" ar Baltijas jūras vēsturē lielāko jūras kauju (un pēc kuģu skaita vienu no lielākajām pasaules vēsturē) pie Svensksundas 1790. gadā, kurā piedalījās vairāk nekā 30 000 cilvēku un simtiem lielgaballaivu, airu fregašu un citu airu un buru kuģu. Krievijas flotei bija vairāk lielo karakuģu (kopā ar galerām — 58 pret 22) un attiecīgi jūrnieku, taču zviedriem bija pārākums vienmasta kuģīšos un lielgaballaivās (154 pret 84), un zviedriem palīdzēja krasta artilērija un vēja virziens. Zviedri uzvarēja, kas ļāva tiem miera sarunās noslēgt pašu uzsākto, bet neplānoti slikti ejošo karu ar neizšķirtu. Tai pašā laikā spāņi pielietoja airu lielgaballaivas kārtējā Gibraltāra aplenkumā (1779—1783), kurš beidzās nesekmīgi.

Lielgaballaivām bija galvenā loma Napoleona Bonaparta plānā iebrukumam Anglijā 1804. gadā, kurš netika realizēts. Laika posmā no 1803. līdz 1812. gadam ASV flote īstenoja politiku, kas balstīja floti uz piekrastes lielgaballaivām, eksperimentējot ar dažādiem modeļiem. Prezidents Tomass Džefersons un viņa Demokrātu—republikāņu partija iebilda pret spēcīgu un dārgu floti, uzskatot, ka lielgaballaivas ir pietiekamas, lai aizstāvētu ASV ostas. Taču tās izrādījās bezspēcīgas pret britu blokādi 1812. gada kara laikā.

Lielupē lielgaballaivas 1812. gadā efektīvi piedalījās kaujās pret Napoleona armiju.

Pirmās tvaika lielgaballaivas "Von der Tann" modelis.

Daudzas Baltijas jūras flotes paturēja lielgaballaivas arī 19. gadsimta otrajā pusē. Britu kuģi Krimas kara laikā 1854. gadā pie Turku Somijas dienvidaustrumos pārspēja lielas 22 m garas krievu airu lielgaballaivas, pēc kā airu lielgaballaivas vairs praktiski netika izmantotas kaujās.

Tvaika laikmets

SMS Panther — "lielgaballaivu diplomātijas" nesēja Agādīras krīzes laikā 1911. gadā.

1908. gada "Škval" tipa upju bruņukuģa modelis Amūras flotilē 1945. gadā

Ieviešot tvaika mašīnas 19. gadsimta sākumā, tehniski attīstītās flotes uzbūvēja ievērojamu skaitu mazu kuģu, kurus virzīja milzīgi sānu riteņi ar lāpstiņām un vēlāk dzenskrūves. Sākotnēji šie kuģi saglabāja pilnu buru aprīkojumu un tvaika dzinējus izmantoja kā palīglīdzekli.

Lielbritānijas Karaliskā flote 1837.—1838. gada Kanādas sacelšanās laikā izvietoja divas koka lāpstiņu lielgaballaivas Lielajos ezeros un Sv. Lorensa upē. Amerikas Savienoto Valstu flote 1844. gadā Lielajos ezeros izvietoja dzelzs korpusa lāpstiņu lielgaballaivu USS Michigan.

Par pirmo dzenskrūves tvaika lielgaballaivu pasaulē 1849. gadā kļuva Vācijā būvētā 120 tonnu Von der Tann. Ķīles kuģu būvētava Conradi to uzbūvēja mazajai Šlēsvigas-Holšteinas flotei. Von der Tann bija modernākais kuģis šajā flotē un sekmīgi piedalījās Pirmajā Šlēsvigas karā (1848—1851).

1850. gados Lielbritānija uzbūvēja lielu skaitu koka lielgaballaivu, no kurām dažas piedalījās Krimas karā (1853—1856), Otrajā opija karā (1856—1860) un Indijas dumpī (1857—1859). 1855. gada jūnijā britu flote vairākkārt iebrauca Baltijas jūrā ar 18 lielgaballaivām, kuras uzbruka dažādiem piekrastes objektiem, darbojoties līdzās lielākiem karakuģiem, no kuriem tās saņēma ogles un munīciju.

Lielgaballaivas tika daudz lietotas Amerikas pilsoņu kara laikā (1861—1865). Savienības un konfederācijas spēki viegli pārveidoja esošās pasažieru pārvadāšanas tvaika laivas par bruņotām lielgaballaivām.

Vēlāk 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā "lielgaballaiva" bija mazāku bruņotu kuģu vispārpieņemtais nosaukums. Tas iekļāva gan klasiskas upju un jūras lielgaballaivas, gan upju un jūras bruņukuģus un mazos karakuģus. Šajā periodā lielvalstu jūras spēki policejiskām darbībām pret kolonijām vai vājākām valstīm, piemēram, Ķīnu, izmantoja lielgaballaivas (piemēram, amerikāņu "Jandzi patruļa" (1854—1949). Šīs darbības radīja terminu "lielgaballaivu diplomātija". Pievienojot torpēdas, tās kļuva par "torpēdu lielgaballaivām".

20. gadsimtā lielgaballaivu flotes tika ievērojami samazinātas un turpināja aktīvi darboties tikai mazattīstītajās teritorijās, kur tām nedraudēja lielo karakuģu pretdarbība, piemēram, Pirmajā pasaules karā Divupē Eifratā un Tigrā, Krievijas ziemeļos Ziemeļu Dvinā un Ķīnā Jandzi. Otrajā pasaules karā tās jau vairs praktiski neatšķīrās no kuteriem. Baltijas jūrā, īpaši Somu jūras līcī, padomju bruņukuteri ar lielgabaliem (reizēm vienkārši uzmontētiem tanku torņiem) un īpaši torpēdkuteri veica aktīvas darbības, izmantojot šaurumus starp mazajām saliņām, kamēr flotes lielie kuģi bija pretinieka un mīnu lauku bloķēti Sanktpēterburgas apkaimē.