Lozannas miera līgums

Lozannas līgumā noteiktās Turcijas robežas.

Lozannas līgums tika noslēgts 1923. gada 24. jūlijā Lozannā un noteica jaunu Anatolijas teritoriju sadalīšanu, grozot Sevras līguma nosacījumus, sakarā ar Turcijas neatkarības kara rezultātā radītajām jaunajām attiecībām starp Turcijas Lielo nacionālo asambleju un Sabiedrotajiem.

Vispārējie apstākļi un sarunas

Skatīties arī rakstus: Osmaņu impērijas sadalīšana un Turcijas neatkarības karš

Turcijas armija Mustafas Kemala pašā vadībā bija padzinusi Grieķijas karaspēku no Anatolijas un pasludināja iepriekš noslēgto Sevras līgumu par spēkā neesošu.

Lozannas miera sarunu laikā Turcijas delegāciju pārstāvēja Ismets Inēnī, bet grieķus pārstāvēja Elefterioss Venizeloss. Sarunas ilga vairākus mēnešus un 1922. gada 22. oktobrī tika uzsākta jauna sarunu sesija, kuru pēc intensīvām debatēm 1923. gada 4. februārī pārtrauca Turcijas delegācijas protests un tam sekojošais Mustafas Kemala pašā valdības protests. Kārtējās sarunas atsāka 24. jūlijā, pēc astoņu mēnešu intensīvām diskusijām ar Sabiedroto pārstāvi ASV admirāli Marku L. Bristolu, kurš atbalstīja turku prasības.

Līguma nosacījumi

Līgums sastāv no 141 panta ar šādām galvenajām nodaļām:

• konvencija par Turcijas jūras šaurumiem;
• tirdzniecības nosacījumi (tika atceltas Osmaņu impērijas kapitulācijas);
• iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju;
• vienošanās;
• saistību vēstules.

Ar līgumu tika atzīta Turcijas Republikas neatkarība, kā arī noteiktas etnisko minoritāšu tiesības (grieķu minoritāte Turcijā un turku musulmaņu minoritāte Grieķijā). Lielāko daļu Turcijā dzīvojošo grieķu pārcēla uz Grieķiju, apmaiņā pret Grieķijā dzīvojošo turku un citu musulmaņu pārcelšanu uz Turciju. Apmaiņa neiekļāva Stambulas grieķu minoritātes (aptuveni 270'000) un Rietumu Trāķijas musulmaņus (aptuveni 86'000). Līguma 14. pants Imbrosas un Tenedosas salu iedzīvotājiem garantēja autonomiju, kuru 1926. gada 17. februārī atkal apstrīdēja Turcijas valdība. Turcija atzina Kipras zaudēšanu Lielbritānijai un Mosulas likteni atstāja Tautu Savienības izlemšanai.

Robežas

Ar līgumu tika noteiktas Grieķijas, Bulgārijas un Turcijas valsts robežas un tika dzēstas visas Turcijas pretenzijas par Kipru, Irāku un Sīriju. Pēdējo divu valstu tālāko statusu noteica 1921. gada Ankaras līgums. Šis līgums arī noteica jaunizveidotās Turcijas Republikas suverenitāti kā tiesisko mantinieci Osmaņu impērijai.

Vienošanās

Papildus citām saistībām, tika iekļauta papildus vienošanās ar ASV. ASV Senāts vienošanos neratificēja un, līdz ar to, Čestera koncesiju arī anulēja Turcijas puse.

Iznākums

Konvencija par Turcijas jūras šaurumiem palika spēkā tikai 13 gadus un to nomainīja Montrē konvencija par Turcijas jūras šaurumu režīmu. Līgumā noteiktie ierobežojumi drīz arī tika atcelti un tika piemērota politiskā amnestija. Pakāpeniski tika arī atcelts persona non grata statuss 150 Osmaņu dinastijai piederošām personām, kuras tagad varēja iegūt arī Turcijas pilsonību (pēdējais no šī saraksta pilsonību ieguva 1974. gadā).

Kopš līguma parakstīšanas gan Turcija, gan Grieķija viena otrai ir izvirzījušas protestus par nosacījumu pārkāpumiem. Grieķija uzskata, ka Turcijas īstenotās antiminoritāšu politikas dēļ grieķu skaits Turcijā kopš 1923. gada samazinājies no vairākiem simtiem tūkstošu līdz pāris tūkstošiem. Turcijā tika slēgts Halki seminārs, kas ir tiešs līguma noteikuma pārkāpums, jo tas noteica reliģisko brīvību.

Vēlāk Vinstons Čērčils, kura karjeru iedragāja zaudējums un neveiksme Galipoli kaujā, kurā viņš ar neskaidriem solījumiem musināja armēņus uz pretošanos Osmaņu impērijai un nespēja nodrošināt Sevras līguma pilnīgu īstenošanu dzīvē, atzīmēja: „Lozannas līgumā, kas nosaka jauno mieru starp sabiedrotajiem un Turciju, vēsture veltīgi meklēs Armēnijas vārdu.”

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lozannas miera līgums.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)