Parodija
Parodija ir darbs, kas izveidots, lai atdarinātu, izzobotu vai komentētu kādu darbu, tā tematu, autoru, stilu vai kādu citu detaļu, izmantojot satīrisku vai ironisku imitāciju.[1] Parodijas var atrast mākslas vai kultūras jomā, tostarp literatūrā, mūzikā (lai gan vārdam "parodija" mūzikā ir vecāka, atšķirīga nozīme nekā citās mākslas formās), animācijā, spēlēs un filmās. Dažas slavenas literatūras parodijas ir Migela de Servantesa "Dons Kihots" un Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumi".
Rakstnieks un kritiķis Džons Gross norāda, ka parodija atrodas teritorijā starp stilizācijām ("darbs cita mākslinieka stilā, bez satīriskiem nodomiem") un burlesku (kas "muļķojas ar augstu literatūru un pielāgojas tās zemajam galam").[2] Savukārt Denī Didro savā darbā Encyclopédie apgalvo, ka "laba parodija ir smalka atrakcija, kas spēj uzjautrināt un apmācīt pat visjūtīgākos un "pulētākos" prātus. Burleska ir nožēlojamas bufonādes, kuras var apmierināt tikai vienkāršos ļaudis."[3] Ja kāds žanrs tiek izsmelts, kā notika ar morāles melodrāmām 1910. gados, tā žanra vērtība saglabājas tikai kā parodija, kā liecina Bastera Kītona īsfilmas, kas izsmēja šīs melodrāmas.[4]
Izcelsme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaņā ar Aristoteļa Poētiku Hegemons no Tasā bija sava veida parodiju izgudrotājs. Viņš izmainīja labi pazīstamu dzejoļu vārdus, pārveidojot to saturu no cildena uz humoristisku. Seno grieķu literatūrā parodia bija stāstījuma dzejolis, kas imitēja eposa stilu un prozodiju, bet tas tika veidots izzobojošā un satīriskā veidā.[1] To liecina grieķu vārda parodia sastāvdaļas, kas ir para (παρά) — "pret" un odie (ᾠδή) — "dziesma". Tādējādi oriģinālais grieķu vārds parodia (παρῳδία) tiek izmantots, lai apzīmētu "pret-dziesmu" jeb imitāciju, kas ir veidota pretēji oriģinālam. Tā kā grieķu priedēklis par- var nozīmēt arī "blakus", parodiju var arī uzskatīt par "blakus-dziesmu" — līdzīgi veidotu darbu, kas nav veidots, lai izsmietu.[5]
Franču neoklasicisma literatūrā parodija bija veids, kā dzejnieki humora pēc imitēja viens otra darbus. Tā arī senie grieķi radīja satīru lugas, kas parodēja traģēdijas, aktieriem pārģērbjoties kā satīriem.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Simon Dentith. Parody (The New Critical Idiom). Routledge, 2000. 9-10. lpp. ISBN 0-415-18221-2.
- ↑ J.M.W. Thompson. «Close to the Bone». Standpoint magazine, May 2010. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 28. septembrī.
- ↑ «Parody».
- ↑ Balducci, Anthony (2011) p.231 The Funny Parts: A History of Film Comedy Routines and Gags
- ↑ Linda Hutcheon. «3. The Pragmatic Range of Parody». A Theory of Parody: The Teachings of Twentieth-Century Art Forms. New York : Methuen, 1985. 32. lpp. ISBN 0-252-06938-2.)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parodija.
|