Pāriet uz saturu

Pirmais angļu-afgāņu karš

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
Pirmais angļu-afgāņu karš
Daļa no Lielās spēles

Britu karaspēka iznīcināšana atkāpšanās laikā uz Džalālābādu (1842)
Datums1839. — 1842.
Vieta
Iznākums Briti pamet Afganistānu[1] un tā saglabā neatkarību.
Karotāji
Britu impērija Afganistāna
Komandieri un līderi
Viljams Maknagtons 
Džons Kīns
Viljams Elfinstons #
Džordžs Polloks
Dosts Muhammeds #
Muhammeds Akbars
Zaudējumi
Miruši:
ap 5000 kareivju un 12 000 civiliedzīvotāju
Miruši:
vismaz 7000 kareivju un nezināms skaits civiliedzīvotāju

Pirmais angļu-afgāņu karš norisinājās starp Afganistānu un Britu impēriju no 1839. līdz 1842. gadam. Šis karš iezīmēja vienu no vissmagākajiem triecieniem britu varai šajā reģionā.

19. gadsimta pirmajā pusē sākās sāncensība starp Krievijas un Britu impērijām par ietekmi un teritorijām Vidusāzijā - tā saucamā Lielā spēle. Krievijas teritorija strauji paplašinājās Britu Indijas virzienā, tādēļ briti, lai apturētu iespējamo krievu iebrukumu Indijā, nolēma iegūt kontroli pār Afganistānu un tās kalnu pārejām pirms tās sasniedz krievi.

1837. gadā persiešu karaspēks, krievu iedrošināts, aplenca Herātas pilsētu Afganistānas rietumos. 1838. gadā Afganistānā reizē uzturējās Britu Indijas sūtnis Aleksandrs Bērnss, kura uzdevums bija noslēgt savienību ar valdnieku Dostu Muhammedu, un krievu sūtnis Ivans Vitkevičs ar līdzīgu uzdevumu. Dosts Muhammeds principiāli piekrita savienībai ar britiem, taču Indijas vicekaralis lords Džordžs Oklends atteicās vērsties pret britu sabiedrotajiem un afgāņu senajiem ienaidniekiem sikhiem, līdz ar to britu-afgāņu savienība netika noslēgta. 1838. gada aprīlī Aleksandrs Bērnss, kura diplomātiskais uzdevums bija izgāzies, pameta Afganistānas galvaspilsētu Kabulu.

Arī krievu aģentam Ivanam Vitkevičam neizdevās īstenot savu uzdevumu - nodevis ziņojumu Ārlietu ministrijai Sanktpēterburgā, viņš atgriezās savā viesnīcas numurā, kur viņu vēlāk atrada mirušu. Oficiālā versija bija pašnāvība, bet patiesie nāves apstākļi joprojām nav noskaidroti. Visi viņa dokumenti un pieraksti par Afganistānu bija pazuduši.

Atgriezies Indijā, Bērnss uzzināja, ka briti jau gatavojās iebrukumam Afganistānā. Tieši šādam gadījumam viņi jau divdesmit gadus greznā pansijā uzturēja bijušo afgāņu valdnieku šahu Šudžu. Tagad briti nolēma gāzt Dostu Muhammedu un viņa vietā kā savu marioneti iecelt šahu Šudžu.

Notikumu attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Britu uzbrukums Gaznī cietoksnim

1838. gada decembrī no Pendžābas Britu Indijā ģenerāļa Džona Kīna vadībā izgāja britu armija, ko veidoja Bengālijas kontingents (ap 9600 vīru), Bombejas kontingents (ap 5600 vīru) un šaha Šudžas personīgā armija (ap 6000 algotņu).[2] Karaspēku pavadīja ap 38 000 indiešu kalpotāju un 30 000 kamieļu.[3] Nākamā gada sākumā briti šķērsoja Bolāna pāreju - šauru 90 km garu aizu un aprīlī sasniedza Kandahāru, kuras valdnieki - daži no Dosta Muhammeda brāļiem - nekavējoties bēga. Atstājuši Kandahāras aizsardzībai vienu divīziju, briti devās ziemeļaustrumu virzienā uz Kabulu. Jūnija beigās tie sasniedza Gaznī pilsētu, kuras cietoksni ieskāva vareni mūri. Piekukuļojot[4] kādu afgāni, briti uzzināja cietokšņa vājāko vietu un, 23. jūlija rītausmā to uzspridzinājuši, iebruka pilsētā un to ieņēma. Uzzinājis par Gaznī krišanu, Dosts Muhammeds aizbēga no Kabulas uz kalniem ieskauto Bāmijānu. 7. augustā briti sasniedza Kabulu, ko bez lielām pūlēm ieņēma.

Afganistānas okupācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izpildījusi savu uzdevumu Afganistānā, liela daļa armijas 1839. gada beigās tika atsaukta uz Indiju. Atpakaļceļā uz Indiju Bombejas kontingents ieņēma beludžu Kalātas cietoksni un nogalināja tā valdnieku, tādējādi atriebjoties beludžiem, par biežajiem uzbrukumiem britu konvojiem.

Šahs Šudža Bālā Hisāras cietoksnī Kabulā 1839. gadā

Jau pavisam drīz kļuva redzams, ka šahs Šudža nespēj iegūt savu ļaužu cieņu, turklāt arvien pieauga naids pret svešzemniekiem, kas nodrošināja viņa atrašanos tronī. To saprata arī pats šahs Šudža un, zinādams, ka briti netaisās Afganistānā palikt mūžīgi, sāka slepus sev meklēt sabiedrotos vietējo cilšu vadoņu vidū.[5]

Tikmēr britu pozīcijas Afganistānā sāka vājināt arī Herātas vezīrs Jārs Muhammeds, kurš risināja slepenas sarunas ar persiešiem. Dienvidos sākās beludžu sacelšanās, apgrūtinot britu komunikāciju ar dienvidu teritorijām, bet pēc sikhu vadoņa Randžita Singha nāves briti zaudēja savus sabiedrotos sikhus, kuri tagad sāka kūdīt afgāņus uz sacelšanos.[6] Savukārt Afganistānas ziemeļos jaunu karaspēku bija sapulcinājis Dosts Muhammeds. Pēc dažām sadursmēm viņš tomēr padevās britu gūstā un vēlāk tika izmitināts tajā pašā savrupmājā, kur agrāk uzturējās šahs Šudža, saņemdams arī dāsnu pabalstu.

1840. gada novembrī briti uzsāka iekasēt nodokļus, kas afgāņu cilšu vidū izraisīja vēl lielāku neapmierinātību ar šahu Šudžu un britu okupācijas spēkiem, bet gadu vēlāk briti, cenšoties samazināt lielos okupācijas varas izdevumus, nolēma samazināt maksu Austrumafganistānas ciltij austrumu gilzajiem. Gilzaji jau gadsimtiem bija saņēmuši samaksu par sava vērtīgākā "īpašuma" izmantošanu - kalnu pāreju uz Indiju. Uzzinājuši, ka britu maksājumi viņiem tiek uz pusi samazināti, viņu sūtņi bezkaislīgi pamāja ar galvu un atgriezās kalnos.[7] Jau pēc divām dienām tie uzbruka britu sagādes līnija, kas nāca no Indijas un to izlaupīja.

1841. gada 2. novembrī Kabulā nelielas pūļa nekārtības pārauga ielu cīņās pret britu kareivjiem, kuru laikā afgāņu pūls nogalināja Aleksandru Bērnsu. Vēlāko dienu laikā no kalniem ieradās tūkstošiem jaunu afgāņu karotāju un briti tika praktiski aplenkti savā īpaši celtajā karaspēka pilsētiņā dažus kilometrus no Kabulas. 23. decembrī, lai apspriestu iespējamo britu karaspēka aiziešanu no valsts, pie jaunā afgāņu valdnieka Muhammeda Akbara (Dosta Muhammeda dēls - vienīgais[8] no bijušā valdnieka ģimenes, kurš atteicās viņam doties līdzi uz Britu Indiju) no aplenktās karaspēka pilsētiņas devās britu vēstnieks Viljams Maknagtons, kurš tika nogalināts un viņa sakropļotais līķis tika izlikts apskatei Kabulas tirgū.

Kabulas garnizona iznīcināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
"Pēdējā pretošanās" - aptuveni 65 britu karavīri līdz pēdējam vīram aizstāvēja kādu virsotni netālu no Gandamakas

Britu atkāpšanās no Kabulas sākās 1842. gada 6. janvārī. Saskaņā ar vienošanos, tie afgāņiem atdeva gandrīz visus ieročus un naudu, kā arī nosūtīja pavēles pamest valsti Gaznī, Kandahāras un Džalālābādas garnizoniem,[9] bet afgāņi apsolīja netraucēt britu aiziešanu. Bija snidzis jau no 18. novembra un karaspēks devās ceļā visskarbākajās ziemas vētrās. Jau otrās dienas rītā karavīru ģimenes locekļi, kalpotāji un lopi bija iejukuši starp karavīru rindām, padarot to koordinēšanu neiespējamu.[10] Kolonnai paralēli devās arī afgāņu jātnieki un briti domāja, ka tas ir viņiem solītais ekskorts, taču nelielas afgāņu vienības jau no paša sākuma uzbruka vāji aizsargātajai kolonnai. Ar britiem vairākkārt tikās Muhammeds Akbars, piedāvājot kolonnai apstāties un sagaidīt afgāņu papildspēkus, kas aizsargātu britus pret gilzaju uzbrukumiem, kā arī pieprasīja ķīlniekus. Briti piedāvājumu nepieņēma un devās tālāk. Trešajā dienā pie kādas šauras pārejas Muhammeds Akbars, saņemdams prasītos ķīlniekus un solīdams izvest britus tai cauri, ievilināja tos lamatās un novājināto, dezorganizēto kolonnu no kalnu virsotnēm nemitīgi apšaudīja gilzaji. Nākamajā dienā pie britiem atkal ieradās Muhammeds Akbars, jau ierasti solīdams pārtiku un aizsardzību

"Armijas atliekas" Viljams Braidons bija vienīgais brits, kam izdevās sasniegt savējos. Vēlāk Džalālābādu kājām sasniedza arī daži izdzīvojušie indieši

apmaiņā pret virsnieku ģimenes locekļiem kā ķīlniekiem. Briti atkal piekrita, taču, turpinot ceļu, tiem nemitīgi uzbruka. Sestajā dienā afgāņi saņēma gūstā britu armijas komandieri ģenerāli Viljamu Elfinstonu (kurš pēc trim gūstā pavadītiem mēnešiem mira no smagas slimības). Astotās dienas vakarā no jau praktiski iznīcinātā britu karaspēka bija atlikuši ap 65 kareivji, kas bija nocietinājušies kāda kalna virsotnē netālu no Gandamakas, ko pret afgāņu pārspēku aizstāvēja, līdz beidzās munīcija. Beidzoties munīcijai, sākās tuvcīņa ar durkļiem un zobeniem, līdz krita pēdējais kalna aizstāvis.

No gandrīz 17 000[9] cilvēku lielās kolonnas vienīgais, kurš sasniedz Džalālābādu bija kāds Austrumindijas kompānijas jaunākais ķirurgs Viljams Braidons. Viņa zirgs tika ievests stallī, kur apgūlies vairs nepiecēlās.[11] Apkārt saskrējušajiem jaunais ķirurgs esot jautājis "Kur ir armija?" un pats arī atbildējis "Es esmu armija"[12] Līdz ar Viljama Braidona ierašanos, Džalālābādas spēki nolēma iedegt signālugunis un ik pusstundu pūst tauri, lai dzīvi palikušajiem būtu vieglāk atrast ceļu. Pagāja vairākas dienas, līdz viņi saprata, ka dakteris Braidons ir vienīgais brits, kam izdevies šķērsot kalnus.

Pēc Kabulas garnizona slaktiņa abas puses bija nedaudz apmulsušas un nezināja, ko darīt tālāk. Tikmēr 400 vīru lielais Gaznī garnizons, kas bija aplenkts jau novembrī, martā padevās, taču afgāņi to tik un tā iznīcināja, saņemot gūstā vien deviņus britu virsniekus.[13]

Afgāņu kareivji Pirmā angļu-afgāņu kara laikā

9. martā Kandahāras garnizons ar pūlēm atsita afgāņu uzbrukumu pilsētai un briti jau sāka apsvērt atkāpšanos no pilsētas. 5. aprīlī afgāņi nogalināja šahu Šudžu un valdnieka vietu ieņēma viņa dēls, kuram reālas varas, tāpat kā tēvam, nebija. Tai pašā dienā Muhammeds Akbars uzsāka Džalālābādas aplenkumu, taču cieta neveiksmi un atkāpās. Augustā no Džalālābādas (ģenerāļa Džordža Polloka vadībā) un Kandahāras (ģenerāļa Viljama Nota vadībā) ieņemt Kabulu un atriebties afgāņiem devās divas spēcīgas britu armijas. 5. septembrī pēc dažām sadursmēm Kandahāras garnizons sasniedza Gaznī, (no kurienes afgāņi jau bija atkāpušies) un turpināja doties Kabulas virzienā.

Tikmēr Džalālābādas garnizons pie Tezīnas izšķirošā kaujā sakāva aptuveni 16 000 vīru lielo Muhammeda Akbara karaspēku, kas pēc kaujas izklīda un devās atpakaļ uz saviem ciemiem kalnos.[14] Virzoties tālāk uz Kabulu briti devās pa to pašu ceļu, kuru ziemā bija mērojis iznīcinātais Kabulas garnizons. Kāds kapteinis savā dienasgrāmatā rakstīja: Skats uz nelaimīgā Kabulas karaspēka atliekām šajā pārejā bija sirdi plosošs. Viņi gulēja kaudzēs pa piecdesmit un simts, trīs, četru vai piecu jūdžu garumā lielgabalu riteņi, veļoties pāri, gandrīz ik uz jarda sašķēla mūsu nelaiķa biedru galvaskausus un citus kaulus. Patiesi var teikt, ka visu apmēram septiņdesmit septiņas jūdzes garo ceļu no Gandamakas uz Kabulu mums vajadzēja brist pāri iznīcinātās armijas kritušajiem.[15] Džalālābādas garnizons Kabulu sasniedza 15. septembrī un saprata, ka organizēta pretošanās vairs netiks rīkota, jo Muhammeds Akbars un visi pārējie, kas gribēja turpināt cīņu, bija aizbēguši uz ziemeļiem un rietumiem. Pēc neilga laika tika atbrīvoti ziemā sagūstītie briti un abas britu armijas satikās, (kopā ap 14 000 vīru).[16] Atriebjoties afgāņiem briti uzspridzināja visā Vidusāzijā slaveno Kabulas segto tirgus laukumu un devās atpakaļ uz Indiju.

Pēc īsa anarhijas posma valstī varu atguva Dosts Muhammeds, par vezīru ieceļot savu dēlu Muhammedu Akbaru, kurš 1845. gadā neskaidros apstākļos mira. Savukārt briti tagad attiecībā uz Afganistānu īstenoja neiejaukšanās politiku, tomēr vēl aizvien uzraudzīja Kabulu, ko uzskatīja par vārtiem uz valsti.[17] 1855. gadā starp Dostu Muhammedu un britiem tika parakstīts savstarpējās palīdzības līgums cīņā pret ārējiem ienaidniekiem. 1863. gadā Dosts Muhammeds mira, sava mūža pēdējās dienās apvienodams gandrīz visas tās teritorijas, kas mūsdienās veido afgāņu valsti.

1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. https://books.google.lv/books?id=qTDfAQAAQBAJ&pg=PA5&redir_esc=y#v=onepage&q&f=false
  2. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 165.lpp
  3. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 166.lpp
  4. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 172.lpp
  5. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 177.-178.lpp
  6. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 177.lpp
  7. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 189.lpp
  8. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 181.lpp
  9. 9,0 9,1 Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 210.lpp
  10. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 212.lpp
  11. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 222.lpp
  12. «www.newstatesman.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 2. decembrī. Skatīts: 2009. gada 9. aprīlī.
  13. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 228.lpp
  14. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 237.-238.lpp
  15. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 236.lpp
  16. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 237.lpp
  17. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 238.lpp