Sakala

Senās Igaunijas zemes pirms XIII gs.

Senās Igauņu zemes karte Latviešu Indriķa laikā (Matīss Siliņš, 1890).

Dienvidigaunijas dialekti mūsdienās. Sakaliešu valodas substrāts saglabājies kā Mulgi dialekts.

Sakala (latīņu: Saccalia) bija seno igauņu zeme, kas 13. gs. sākumā robežojās ar līvu Metsepoles zemi un letgaļu Tālavas zemi dienvidos un igauņu Ugandi zemi austrumos. Pašlaik tās teritorijā Igaunijā atrodas Vīlandes apriņķis un daļa no Pērnavas un Valgas apriņķiem. Sakalai daļēji piederējušas arī šobrīd Latvijas teritorijā esošās zemes uz ziemeļiem no Sedas upes, ieskaitot Rūjienas pilsētu.

Sakalas vietvārdi Vidzemē

• Ruhja — Rūjiena,
• Pikksaare — Piksāri
• Nausküla — Naukšēni
• Härgmäe — Ērģeme
• Asti — Burtnieku ezers (robeža starp sakaliešu, līvu un letgaļu zemēm)
• Säde — Sedas upe (robeža starp sakaliešu un letgaļu zemēm)

Vēstures hronoloģija

• 1061. gadā senajās slāvu hronikās pieminētie "sosoli", kas nodedzinājuši Tērbatas pili, iespējams, ir bijuši sakalieši.
• 1208. gadā ugauņi kopā sakaliešiem iebruka Tālavā un aplenca Beverīnas pili. Tajā pašā gadā letgaļi Rūsiņa vadībā iebruka Sakalā un to izpostīja.
• 1211. gadā notika Sakalas administratīva centra Vīlandes pils ieņemšana, kas ir sīki aprakstīta Livonijas Indriķa hronikā.
• 1224. gadā Sakala kļuva par Livonijas ordeņa zemi Livonijas konfederācijas sastāvā.

Skatīt arī

• Livonijas krusta kari,
• Karagājiens uz Sakalu (1208),
• Kauja pie Imeras,
• Pirmais karagājiens uz Sakalu un Vilandes aplenkums (1211),
• Karagājieni uz Ridalu un Sakalu (1215),
• Igauņu karagājieni uz Līvzemi un Tālavu (1215),
• Svētā Matīsa dienas kauja.