blithon

Old Dutch

Etymology

From Proto-West Germanic *blīþēn. Equivalent to blīthi (“happy”) +‎ -on.

Verb

blīthon

1. to be/become happy

Inflection

Conjugation of blīthon (weak class 2)

infinitive	blīthon
indicative	present	past
1st person singular	blītho, blīthon	blīthoda
2nd person singular	blīthos, blīthost	blīthodos
3rd person singular	blīthot	blīthoda
1st person plural	blīthon	blīthodun
2nd person plural	blīthot	blīthodut
3rd person plural	blīthont	blīthodun
subjunctive	present	past
1st person singular	blītho	blīthodi
2nd person singular	blīthos, blīthost	blīthodis
3rd person singular	blītho	blīthodi
1st person plural	blīthon	blīthodin
2nd person plural	blīthot	blīthodit
3rd person plural	blīthon	blīthodin
imperative	present
singular	blītho
plural	blīthot
participle	present	past
	blīthondi	blīthot, giblīthot

Descendants

• Middle Dutch: bliden

Further reading

• “blīthen (II)”, in Oudnederlands Woordenboek, 2012