Baltijas kara flote
| Baltijas kara flote | |
|---|---|
| krievu: Балтийский флот | |
 Baltijas flotes lielais ģērbonis | |
| Darbība | 1703. gada 18. maijs – pašlaik |
| Allegiance |
 Krievijas cariste(1703–1721) Krievijas impērija(1721–1917) .svg){kind=small} Krievijas PFSR(1917–1922)  Padomju Savienība(1922–1991) Krievija(1991–pašlaik) |
| Filiāles |
 Krievijas Jūras kara flote |
| Loma |
Karš uz jūras; Jūras desants; Kaujas patruļas Baltijas jūrā; Flotes klātbūtne/diplomātiskās misijas visur pasaulē |
| Lielums |
apmēram. 43 jūras karakuģi (jūras karam , galvenās desanta vienības, mīnu karadarbība), kā arī atbalsta kuģi un palīgkuģi 1 zemūdene |
| Daļa no |
.svg){kind=small} Krievijas Federācijas Bruņotie spēki |
| Garisons / galvenā mītne |
Karaļauči (Galvenais štābs) Baltijska Kronštate |
| Gadadienas | 18. maijs |
| Decorations |
 Sarkanā Karoga ordenis (2) |
| Komandieri | |
| Current commander | Viceadmirālis Vladimirs Vorobjovs |
| Ievērojami komandieri |
Aleksejs Orlovs Adm. Kornēlijs Cruijs Adm. Dmitrijs Senjavins Adm. Vasīlijs Čičagovs Adm. Semjuels Greigs Aleksandrs Razvozovs Aleksejs Sčastnijs Adm. Arsēnijs Golovko Vice Adm. Aleksandrs Vekmans Adm. Ļevs Gallers Flotes Adm. Ivans Isakovs Adm. Vladimirs Jegorovs Adm. Ivans Kapitaņecs Adm. Konstantīns Makārovs Adm. Viktors Čirkovs |
Baltijas kara flote (krievu: Балтийский флот ВМФ Российской Федерации) ir Krievijas kara flotes sastāvdaļa Baltijas jūrā. Kara flotes štābs atrodas Karaļaučos, bet galvenās bāzes — Baltijskā un Kronštatē. Flotes flagmanis ir 1991. gadā uzbūvētais eskadras mīnu kuģis "Nastojčivij" (Настойчивый). Flotes sastāvā 2019. gadā bija 1 eskadras mīnu kuģis, 2 fregates, 4 korvetes, 13 mazie kara kuģi, 12 kaujas kuteri, 4 lielie desantkuģi, 2 mazie desantkuģi, 9 desantkuteri un 3 zemūdenes. 1999. gadā Baltijas flotes personālsastāvs bija 33 200 cilvēki.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Par flotes dibināšanas datumu uzskata 1703. gada 18. maiju, kad Ziemeļu kara laikā cara Pētera I komandēti Krievijas karavīri Ņevas grīvā 30 laivās sagrāba divus zviedru kuģus — mazkuģi (botu) un šņavu. 1703. gadā Lodeinoje Poļē tika uzbūvēts pirmais flotes kuģis — 28 lielgabalu fregate "Štandart" (Штандарт).
Pēc Latvijas okupācijas Baltijas kara flotes bāzes atradās Liepājas Karostā un Daugavgrīvas cietoksnī.
Dumpis uz kuģa Сторожевой
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dumpi uz kuģa vadīja kuģa politiskais komisārs, trešās pakāpes kapteinis Valērijs Sabļins, kurš vēlējās protestēt pret Leonīda Brežņeva laikmeta nikno korupciju. Viņa mērķis bija sagrābt kuģi un virzīt to ārā no Rīgas līča uz Ļeņingradu caur Ņevas upi, pietauvot līdzās muzejkuģim "Aurora", kas ir sens Krievijas revolūcijas simbols, un no turienes pārraidīt ļaudīm valsts mēroga uzrunu. Šajā uzrunā viņš gatavojās teikt to, ko, viņaprāt, cilvēki vēlējās teikt publiski, bet to varēja pateikt tikai privāti: ka sociālisms un dzimtene ir apdraudēti; valdošās varas iestādes bija līdz kaklam iegrimušas korupcijā, demagoģijā, un melos, ievedot valsti bezdibenī; komunisms bija atmests, un bija nepieciešams atdzīvināt ļeņiniskos taisnīguma principus.[1]
1975. gada 9. novembra vakarā Sabļins ievilināja kapteini uz apakšējo klāju, apgalvojot, ka ir daži virsnieki, kurus nepieciešams disciplināri sodīt par dienesta pienākumu pildīšanu alkohola reibumā. Kad kapteinis ieradās apakšējā klājā, izcēlās dūru cīņa, kurā Sabļins aizturēja kapteini un pārējos virsniekus priekšējā hidrolokatoru telpā un pārņēma kontroli pār kuģi. Pēc tam Sabļins sasauca visu kuģa vecāko virsnieku sanāksmi. Šeit notika balsošana starp piecpadsmit klātesošajiem virsniekiem. Sabļins informēja virsniekus, ka plāno doties uz Ļeņingradu un pārraidīt savu revolucionāro vēstījumu. Astoņi virsnieki balsoja par sacelšanos; atlikušie septiņi vecākie kuģa apkalpes locekļi, kuri nevēlējās ievērot plānu, tika nežēlīgi piekauti un ieslēgti atsevišķā nodalījumā zem galvenā klāja.[2]
Pēc tam Sabļins pārgāja uz nākamo plāna fāzi, kuras mērķis bija iegūt jūrnieku atbalstu, kuru skaits bija aptuveni 145-155 vīri. Sabļins bija populārs virsnieks, un viņš to izmantoja savā labā. Viņš sapulcināja apkalpi un teica runu, kas visus jūrniekus uzreiz motivēja un sajūsmināja par apvērsumu uz kuģa. Viens no virsniekiem, kas balsoja par dumpi, nakts aizsegā bija izbēdzis no kuģa un pārskrējis pāri jūras dokam, lai celtu trauksmi krastā; tomēr sargs pie vārtiem viņam neticēja. Gan virsnieku, gan sargu vēlāk nežēlīgi piekāva, arestēja, ieslodzīja, turēja badā, spīdzināja un pratināja VDK.[3]
Uzzinājis, ka drīzumā dumpis varētu tikt neitralizēts, Sabļins nolēma doties ceļā nekavējoties, nevis gaidīt līdz rītam un doties ceļā kopā ar pārējo floti, kā sākotnēji bija plānots. Apkalpe tumsas aizsegā nekavējoties devās ceļā no Rīgas. Sabļins arī nodrošināja, ka kuģa radars ir izslēgts, lai izvairītos no kuģa atklāšanas un dumpja sagrāves.
Tiesas prāvā pēc dumpja apspiešanas 1976. gada jūlijā Sabļins tika notiesāts par valsts nodevību, un 1976. gada 3. augustā viņam tika izpildīts nāvessods, nošaujot, savukārt Šeinam tika piespriests cietumsods un viņš tika atbrīvots pēc astoņu gadu soda izciešanas. Pārējie dumpinieki tika atbrīvoti, bet ar negodu padzīti no padomju flotes.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ https://www.youtube.com/watch?v=YYpMGeCwSM0
- ↑ Guttridge, Leonard F. (2002). Mutiny: A History of Naval Insurrection. New York City: Berkley Books. ISBN 0425183211.
- ↑ "The Hunt for Red October", True Story, History Channel.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Baltijas flote Krievijas kara flotes lapā (krieviski)
 | Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|