Katrīna Neiburga
| Katrīna Neiburga | |
|---|---|
| Dzimusi |
1978. gada 10. februārī Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Tautība | latviete |
| Nozares | instalāciju māksla, audiovizuālā māksla, scenogrāfija |
| Mācījusies | Latvijas Mākslas akadēmijā |
| Apbalvojumi | Purvīša balva (2008) |
| Ģimenes locekļi |
Andris Breže (tēvs) Andra Neiburga (māte) Andris Eglītis (dzīvesbiedrs; 2015-2022) |
Katrīna Neiburga (dzimusi 1978. gada 10. februārī Rīgā) ir latviešu māksliniece un scenogrāfe.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Katrīna Neiburga ir rakstnieces Andras Neiburgas un mākslinieka Andra Brežes meita. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (2002). Veidojusi instalācijas un videomākslas darbus. Piedalījusies vairākās grupu izstādēs, tai skaitā Sidnejas biennālē Austrālijā (2006), Ziemeļvalstu Ars Fennica balvas mākslā nominantu izstādē Kumu muzejā Tallinā (Igaunijā, 2009). Veido instalācijas, gaismas un video projekcijas, scenogrāfiju un video operas un teātra iestudējumiem, kā arī koncertiem.[1]
Darbi scenogrāfijā: Latvijas Nacionālajā operā — R. Vāgnera "Klīstošais holandietis" (2003), P. Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins" (2011), A. Dzenīša "Dauka" (2012), Dž. Pučīni "Manona Lesko" (2015); Jaunajā Rīgas teātrī — A. Neiburgas "Stum, stum" (2014), M. Zālītes "Pilna Māras istabiņa" (2016); M. Čehova Rīgas Krievu teātrī — B. Brehta "Krietnais cilvēks no Sečuanas" (2017).
2008. gadā ieguvusi Purvīša balvu mākslā.[2]
2015. gadā kopā ar dzīvesbiedru mākslinieku Andri Eglīti veidojusi Latvijas ekspozīciju 56. Venēcijas mākslas biennālē "Armpit" ("Paduse").
Cenzūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2008. gada 1. februārī Valsts Policija uzsāka kriminālprocesu par bērna kailfoto izmantošanu Katrīnas Neiburgas veidotā Latvijas Nacionālās operas izrādes «Leļļu opera» reklāmā, kur kā Pinokio tēls tika izmantots kails puisēns. LNO nolēma mainīt reklāmas māksliniecisko risinājumu, bet portāls Delfi pēc policijas pieprasījuma ilustrāciju izdzēsa.[3] Kriminālprocesu izbeidza pēc četriem gadiem noziedzīga nodarījuma trūkuma dēļ.[4]
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Elīna Sproģe. Katrīna Neiburga. Rīga: Neputns, 2015.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ "Neputns" — "Katrīna Neiburga" Arhivēts 2018. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē..
- ↑ «Purvīša balvu saņem Katrīna Neiburga». TVNET (latviešu). 2009-02-11. Skatīts: 2021-10-25.
- ↑ ««Pinokio gadījums» un cenzūra». www.diena.lv. Skatīts: 2023-02-13.
- ↑ «Izbeigts kriminālprocess par bērna kailfoto izmantošanu LNO reklāmā». Latvijā (latviešu). 2012-06-26. Skatīts: 2023-02-13.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Katrīna Neiburga izrades.lv
|