Pāriet uz saturu

Lavrentijs Berija

Vikipēdijas lapa
Lavrentijs Berija
Лаврентий Павлович Берия
Berija uz žurnāla Time vāka 1953. gadā
PSRS Iekšlietu Tautas komisārs
Amatā
1938. gada 25. novembris — 1945. gada 29. decembris
Priekštecis Nikolajs Ježovs
Pēctecis Sergejs Kruglovs
PSRS Iekšlietu ministrs
Amatā
1953. gada 5. marts — 1953. gada 26. jūnijs
Priekštecis Sergejs Kruglovs
Pēctecis Sergejs Kruglovs

Dzimšanas dati 1899. gada 29. martā
Merheuli, Kutaisi guberņa, Krievijas impērija,
(tagad Karogs: Gruzija Gruzija (juridiski, bet faktiski Gulripšas rajons, Abhāzija))
Miršanas dati 1953. gada 23. decembrī (54 gadu vecumā)
Maskava, KPFSR, PSRS,
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība megrels
Politiskā partija PSKP (vēsturiski ar dažādiem nosaukumiem, no 1917. gada)
Tēvs Pavels Berija
Māte Marta, dzimusi Džakeri
Dzīvesbiedrs(-e) Nino, dzimusi Gegečkori
Bērni Sergo
Profesija valsts darbinieks
Paraksts

Lavrentijs Berija (gruzīnu: ლავრენტი ბერია, Lavrenti Beria; krievu: Лаврентий Павлович Берия; dzimis 1899. gada 29. martā, miris 1953. gada 23. decembrī) bija megrelu izcelsmes padomju valsts darbinieks, PSRS Iekšlietu ministrijas vadītājs. Josifa Staļina tuvs līdzgaitnieks. No 1938. gada līdz 1945. gadam vadīja PSRS represīvo aparātu. Organizēja represijas un deportācijas Baltijas valstīs un PSRS ieņemtajos Polijas apgabalos (mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas rietumdaļa). Katiņas slaktiņa organizētājs. Tieši vadīja čečenu, ingušu un balkāru deportācijas 1944. gadā. Pēc Otrā pasaules kara vadīja PSRS kodolprogrammu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā, būdams viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī, centās koncentrēt varu savās rokās. 1953. gada jūnija beigās arestēts, apsūdzēts spiegošanā un kapitālisma atjaunošanas mēģinājumā. Ar tiesas spriedumu kopā ar vairākiem līdzgaitniekiem no drošības orgāniem sodīts ar nāvi.

Lavrentijs Berija piedzima Merheuli ciemā netālu no Suhumi. Viņš mācījās Suhumi ģimnāzijā un pēc tās beigšanas devās uz Baku, kur iestājās celtniecības skolā, ko absolvēja 1919. gadā. Baku Berija iestājās sociāldemokrātiskajā partijā un uzsāka nelegālu darbību. Sākotnēji viņš bija meņševiku uzskatu atbalstītājs, bet 1917. gada martā pieslējās boļševikiem. Pirmā pasaules kara sākumā viņu iesauca armijā, un vairākus mēnešus viņš pavadīja frontē Rumānijā, līdz 1917. gada beigās dezertēja un atgriezās Baku, kur pilsoņu kara laikā darbojās pagrīdē. Pēc tam Berija uz kādu laiku atgriezās Gruzijā, taču drīz vien viņu arestēja un izsūtīja uz Baku. Pēc tam, kad Azerbaidžānā tika nodibināta padomju vara, viņš kļuva par čekas darbinieku. Kopš tā laika Berija sāka pamazām kāpt uz augšu pa karjeras kāpnēm, ieņemdams augstus posteņus Gruzijas un Azerbaidžānas čekā. Pēc asinspirts, ko viņš bija sarīkojis kolektivizācijas laikā, Berija iemantoja stingra vadītāja slavu, vadītāja, kurš izmanto jebkurus līdzekļus mērķa sasniegšanai.

Pēc Staļina nāves 1953. gada 5. martā Padomju Savienībā izveidojās kolektīvās vadības modelis, kurā Politbiroja veterānu ietekme bija nestabilā līdzsvarā. Sākotnēji par vadoni ar Berijas atbalstu izvirzījās Georgijs Maļenkovs, kas kļuva par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju, ko tajā brīdī uzskatīja par ietekmīgāko amatu valstī. Berija piešķīra amnestiju vairāk nekā miljonam ieslodzīto; savienības republikās vadošos amatus sāka piešķirt vietējo tautību pārstāvjiem; ierosināja izbeigt sociālisma celtniecību VDR un izveidot apvienotu, neitrālu Vāciju. Liberalizācija VDR izraisīja jūnija sacelšanos, ko apspieda padomju tanki. Jau 1953. gada jūnija beigās Hruščovs panāca pārējo Prezidija locekļu atbalstu Berijas arestam un nošaušanai 23. decembrī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]