Dzimis 1933. gadā Trapenes pagasta "Dumpjos" kalpa ģimenē. Mācījās Trapenes pamatskolā un Gaujienas vidusskolā (1948—1952). 1950. gadā Apes rajona laikraksts "Sarkanā Ausma" publicēja viņa pirmo dzejoli "Miera balss". No 1952. gada līdz 1957. gadam LVU Filoloģijas fakultātē studēja latviešu valodu un literatūru. 1956. gadā iznāca viņa pirmais dzejas krājums "Tālu ceļu vējš", un Vācietis kļuva par vienu no populārākajiem latviešu dzejniekiem. Šajā laikā viņš apprecējās ar savu kursabiedreni, vēlāko dzejnieci un atdzejotāju Ludmilu Azarovu.
No 1958. gada Vācietis strādāja laikrakstos un žurnālos "Literatūra un Māksla", "Liesma", "Bērnība", "Draugs", gadu bija Rīgas Kinostudijas redaktors. Dzejas krājumos “Ugunīs” (1958) un “Krāces apiet nav laika” (1960) Vācietis protestēja pret cilvēku vienaldzību, egoismu un divkosību, bet pēc nacionālkomunistu sagrāves no 1960. līdz 1966. gadam neiznāca neviens viņa dzejoļu krājums.
Oficiālā padomju kritika 1962. gadā O. Vācietim asi uzbruka, viņš nebija pozitīvā gaismā rādījis padomju ikdienu. O. Vācietis noslēdzās sevī un lielāko daļu sava turpmākā mūža dzīvoja kā vientulis vai vismaz nesabiedrisks cilvēks, viņa dzeja ieguva jaunas filozofiskas aprises.[1]
1960.—1980. gados rakstītos, cenzūras dēļ nepublicētos dzejoļus pēc dzejnieka nāves ietvēra dzejas izlasē “Ex libris” (1988).
"Viņš bija stiprs cilvēks. Stiprs pret visu laikmetu. Varēja ar savu individualitāti pastāvēt, viņš pastāvēja ļoti stipri sevī. Tu paskaties uz viņu un redzi, ka tā ir jāpastāv. Bez kādas mācīšanas, viņš to parāda ar savu stāju."
1984. gadā nodibināja O. Vācieša vārdā nosauktu prēmiju, kas reizi piecos gados piešķirama dzejā, bērnu dzejā un par ieguldījumu latviešu dzejas atdzejošanā un popularizēšanā citās valodās.
Kopš 2003. gada Carnikavas pašvaldība sadarbībā ar O. Vācieša muzeju katru rudeni piešķir viņa vārdā nosauktu literāru prēmiju spilgtam dzejoļu krājumam.