20. gadsimta sākumā bijis viens no spēcīgākajiem Vācijas šahistiem. 1907. gadā uzvarējis 4. Ziemeļu šaha kongresā Kopenhāgenā, apsteidzot Kārli Šlehteru un Gēzu Maroci.[1] Tajā pašā gadā izcīnījis 3. vietu Karlsbādes turnīrā (uzvarēja Akiba Rubinšteins un Gēza Maroci).[2] Nospēlējis arī vairākus mačus. 1906. gadā minimāli piekāpies Rūdolfam Špīlmanam ar 6½:8½ (+4, =5, -6), bet 1911. gadā sagrāvis rīdzinieku Āronu Nimcoviču ar 4½:½ (+4, =1, -0).[3] Vēlākajos gados panākumi turnīros kļuvuši pieticīgāki. Pēc Pirmā pasaules kara pārcēlies uz dzīvi Kēnigsbergā, kur miris no sirdstriekas kādas šaha partijas laikā.
Devis nozīmīgu ieguldījumu atklātņu teorijas attīstībā. 1913. gadā publicējis monogrāfiju par spāņu atklātni - Zur Spanische Partie. Leonhardta vārdā ir nosaukts viens no Ponciāni atklātnes variantiem - 1. e4 e5 2. Zf3 Zc6 3. c3 d5 4. Da4 Zf6 5. Zxe5.
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
