Portugāles Pirmā Republika

portugāļu: República Portuguesa Portugāles Pirmā Republika [[Portugāles un Algarves Karaliste|←]] [[Image:|border|30px]] 1910 – 1926 [[Image:|border|30px]] [[Ditadura Nacional|→]] Karogs Ģerbonis Devīze Ordem e Trabalho ("Kārtība un darbs") Himna A Portuguesa Location of Portugāles Pirmā Republika Portugāles republika 1914. gadā Pārvaldes centrs Lisabona Valoda(s) portugāļu valoda Reliģija katolicisms Valdība Unitāra parlamentāra republika Portugāles Prezidents  - 1911–1915 (pirmais) Manuēls de Arjaga  - 1925–1926 (pēdējais) Bernardīno Mačado Viceprezidents  - 1911 (pirmais) Žuau Piņjeru Žagass  - 1925–1926 (pēdējais) Antonio Marija da Silva Likumdevējs Republikas Kongress Vēsturiskais laikmets Pirmais pasaules karš, Starpkaru periods  - Dibināta 1910  - Likvidēta 1926 Nauda Portugāles reāls (1910-1911) eskudo (1911-1926) Mūsdienās Oficiālā mantiniece: Portugāle

Republikas proklamēšana

Portugāles Pirmā Republika (portugāļu: Primeira República), oficiāli Portugāles Republika (República Portuguesa), bija politiski un ekonomiski haotisks periods Portugāles vēsturē starp Portugāles karalistes konstitucionālās monarhijas gāšanu 1910. gada 5. oktobrī un militāro valsts apvērsumu 1926. gada 28. maijā, kas aizsāka Nacionālās diktatūras periodu. 16 gadu laikā Portugālē bija deviņi prezidenti un 44 valdības.

1911. gada konstitūcija noteica, ka Portugāle ir parlamentāra republika ar Valsts Prezidentu un divkameru Kongresu, ko veidoja Senāts un Deputātu palāta. Konstitūcija garantēja pilsoniskās brīvības un sekulāru valsti, tāpēc ļoti ierobežoja katoļu baznīcas aktivitātes. Portugāle arī ieguva jaunu himnu un jaunu valsts karogu.

1910. gada revolūcijas vadošais spēks bija Portugāļu Republikāņu partija, kas bija agresīvi antiklerikāla. Tikai piecas dienas pēc revolūcijas jaunā valdība pavēlēja slēgt katoļu klosterus un izglītības iestādes. Skolās tika aizliegta ticības mācība. Jezuītiem tika atņemta Portugāles pilsonība.

Republikas valdība aktīvi iesaistījās Pirmajā Pasaules karā, taču tas vēl vairāk saasināja politisko nestabilitāti, un noveda pie divām diktatūrām 1915. gadā un 1917.-1918. gadā. Pēc diktatūras gāšanas 1918. gada 14. decembrī, valstī iesākās pilsoņu karš starp republikāņiem un monarhistiem, kurā jau pēc dažiem mēnešiem uzvarēja republikāņi. Tika īstenoti mēģinājumi republikānisko režīmu padarīt mērenāku, taču politiskās nesaskaņas tikai saasinājās un kā vienīgais risinājums stabilitātei valstī bija armijas īstenots valsts apvērsums 1926. gada 28. maijā.