Pāriet uz saturu

Proud Boys

Vikipēdijas lapa


Proud Boys (no angļu valodas — 'lepnie zēni') ir galēji labēja[1][2] un neofašistiska[3][4][5][6] organizācija, kas veicina un iesaistās politiskajā vardarbībā Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā.[7][8][9][10][11]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Organizācijas pirmsākumi meklējami 2016. gadā — pirmās dibināšanas pazīmes meklējamas žurnālā Taki's Magazine.[12] Organizāciju dibināja Vice Media līdzdibinātājs un bijušais komentētājs Gevins Makiness, kurš organizācijai piešķīra nosaukumu, iedvesmojoties no 2011. gada Disneja mūzikla "Aladins" dziesmas "Proud of Your Boy".[13] Kopš 2019. gada sākuma organizācijas priekšsēdētājs ir Enrike Tarrio.[14]

Proud Boys pārstāv jauno labējo politisko kustību, kam raksturīgi libertisma un tradicionālisma elementi.[15][16] Proud Boys iestājas par libertismu un iestājas pret islāmu, feminismu un liberālismu.[17] Proud Boys politiskā nostāja raksturojama kā antikomunistiska un pret politkorektumu vērsta, un, lai gan pat tajā pašā laikā apgalvo, ka iestājas par vārda brīvību un brīvā tirgus ekonomiku, tomēr regulāri piedalās vardarbīgos mītiņos pret cilvēkiem, kuri iestājas pret Proud Boys idejām.[18]

2017. gada augustā organizācijas vadītājs Gevins Makiness uzsvēra organizācijas nostāju attiecībā pret vardarbību, sakot: "Mēs neuzsākam kautiņus, bet mēs tos izbeigsim".[19]

2021. gada februārī Kanāda kļuva par pirmo valsti, kas Proud Boys ierakstīja teroristisko organizāciju sarakstā.[20]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Neil MacFarquhar, Alan Feuer, Mike Baker, Sheera Frenkel. «Far-Right Group That Trades in Political Violence Gets a Boost». The New York Times, 2020. gada 30. septembris. ISSN 0362-4331. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. oktobris. Skatīts: 2020. gada 1. oktobris.
  2. ↑ Joel Shannon. «Who are the Proud Boys? Far-right group has concerned experts for years». USA Today. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. oktobris. Skatīts: 2020. gada 1. oktobris.
  3. ↑ Daniel HoSang. Producers, Parasites, Patriots: Race and the New Right-Wing Politics of Precarity. University of Minnesota Press, 2019. 2. lpp. ISBN 9781452960340. [...] groups such as the protofascist Proud Boys [...].
  4. ↑ Vitolo-Haddad, CV (June 11, 2019). "The Blood of Patriots: Symbolic Violence and 'The West'". Rhetoric Society Quarterly 49 (3): 280–296. doi:10.1080/02773945.2019.1610641. "Proud Boys [...] advance a fascist politic [...]."
  5. ↑ McLaren, Peter (2020). "Are those whiffs of fascism that I smell? Living behind the orange curtain". Educational Philosophy and Theory 52 (10): 1011–1015. doi:10.1080/00131857.2019.1672854. "[...] the hate-filled, far-right neo-fascist organization, Proud Boys."
  6. ↑ Kutner, Samantha (2020). "Swiping Right: The Allure of Hyper Masculinity and Cryptofascism for Men Who Join the Proud Boys". International Centre for Counter-Terrorism: 1. JSTOR resrep25259. "Conclusion: Proud Boys represent a new face of far-right extremism. [...] This study explored the pull factors surrounding recruitment, the ways members describe precarity, and the communicative features that mark the group as a violent, cryptofascist extremist organization."
  7. ↑ «'Proud Boys' back in Canada military after crashing indigenous ceremony». BBC News. 2017. gada 31. augusts. Skatīts: 2018. gada 21. jūlijs.
  8. ↑ Jason Wilson. «Who are the Proud Boys, 'western chauvinists' involved in political violence?». The Guardian (angļu), 2018. gada 14. jūlijs.
  9. ↑ Rich Lowry. «The Poisonous Allure of Right-Wing Violence». National Review, 2018. gada 19. oktobris. Skatīts: 2018. gada 13. novembris.
  10. ↑ Jason Wilson. «FBI now classifies far-right Proud Boys as 'extremist group', documents say». The Guardian, 2018. gada 19. novembris. Skatīts: 2018. gada 19. novembris.
  11. ↑ Eli Rosenberg. «FBI considers Proud Boys extremists with white-nationalist ties, law enforcement officials say». The Washington Post (angļu), 2018. gada 19. novembris. Skatīts: 2018. gada 29. novembris.
  12. ↑ Jane Coaston. «The Proud Boys, the bizarre far-right street fighters behind violence in New York, explained». Vox (angļu), 2018. gada 15. oktobris. Skatīts: 2020. gada 1. oktobris.
  13. ↑ Nicole Disser. «Gavin McInnes and his Proud Boys want to make white men great again». Bedford + Bowery. New York, 2016. gada 28. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 9. februārī. Norādīts vairāk nekā |archiveurl= un |archive-url= vajadzīgs; Norādīts vairāk nekā |archivedate= un |archive-date= vajadzīgs
  14. ↑ Sara Sidner. «Leader of Proud Boys also leads grassroots group Latinos for Trump». CNN, 2020. gada 1. oktobris.
  15. ↑ Frank Chung. «Right-wing activist heading to Australia». Northern Star (angļu), 2018. gada 21. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 23. oktobris. Skatīts: 2018. gada 23. oktobris.
  16. ↑ Frohnen, Bruce, Jeremy Beer, and Jeffrey O. Nelson (2006) American Conservatism: An Encyclopedia. ISI Books: Wilmington, DE.
  17. ↑ Moynihan, Colin, and Winston, Ali (December 23, 2018). "Far-Right Proud Boys Reeling After Arrests and Scrutiny" Arhivēts December 24, 2018, Wayback Machine vietnē.. The New York Times
  18. ↑ «Proud Boys». www.adl.org. Anti-Defamation League. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. oktobris. Skatīts: 2020. gada 8. oktobris.
  19. ↑ Alan Feuer. «Proud Boys Founder: How He Went From Brooklyn Hipster to Far-Right Provocateur». New York Times (angļu), 2018. gada 16. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 23. oktobris.
  20. ↑ «Proud Boys among 13 groups added to Canada’s list of terrorist groups». The Globe and Mail. 2021. gada 3. februāris. Skatīts: 2021. gada 3. februāris.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Proud_Boys&oldid=4057344"