Strazdumuižas pamiers

Strazdumuižas pamatskola, kurā noslēdza karadarbības pārtraukšanas līgumu (nav saglabājusies)

Cēsu un Juglas kauju shēma

Strazdumuižas pamiers (igauņu: Strasdenhofi vaherahuleping, vācu: Waffenstillstand bei Strasdenhof) bija 1919. gada 3. jūlijā Rīgas Strazdumuižas pamatskolā (tagad — Juglas apkaimē Rīgā) noslēgts karadarbības pārtraukšanas līgums starp Igaunijas armijas un Rietumu Antantes sabiedroto pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju no otras.

Saskaņā ar līguma noteikumiem - karadarbība tika apturēta; līdz 5. jūlija plkst. 18.00 Landesvēram un Dzelzsdivīzijai bija jāevakuējas uz Daugavas kreiso krastu; Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība noliktu savas pilnvaras un, līdz Tautas padomes sasaukšanai un jauna Ministru kabineta izveidošanai, varu savās rokās pārņem sabiedroto gubernatori. Par civilgubernatoru iecēla Antantes militārās komisijas vadītāju, britu pulkvedi Stīvenu Talentu, bet par militārgubernatoru - amerikāņu apakšpulkvedi Dauliju. 6. jūlijā Rīgā svinīgi ienāca Ziemeļlatvijas brigāde un 8. jūlijā - Pagaidu valdība ar kuģi atgriezās no Liepājas.

Militārā situācija

Ziemeļlatvijas brigādes spēku sveikšana Rīgā (tagadējās Brīvības un Stabu ielas sūris, 1919)

Latvijas bruņoto spēku vadība pieņem parādi Rīgā 1919. gada 6. jūlijā. No kreisās puses: pulkvedis Jorģis Zemitāns (Ziemeļlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis Jānis Balodis (Dienvidlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis–leitnants Eduards Kalniņš (Ziemeļlatvijas brigādes komandiera vietnieks)

Veiksmīgi attīstoties igauņu uzbrukumam, tā priekšējās daļas jau bija sasniegušas Rīgas ziemeļu priekšpilsētas, kā arī apdraudēja Daugavas tiltus, kas landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļām nogrieztu atkāpšanās ceļus. 27. jūnijā sabrūkot Niedras valdībai, visu vācu vienību komandēšanu 2. jūlijā uzņēmās fon der Golcs, kurš, sakarā ar Vācijas un Antantes vienošanos, nedrīkstēja izvietot karaspēku Daugavas labajā krastā.

Pēc pamiera noslēgšanas, 2. Cēsu pulka daļas sasniedza Strazdumuižu, kur pārnakšņoja un 6. jūlija pēcpusdienā iegāja Rīgā, kur to sveica pilsētas iedzīvotāji un Baloža vienību godasardze.

1926. gadā Ziemeļlatvijas brigādes štāba vadītājs un Ulmaņa politiskais pretinieks Voldemārs Ozols par uzvaru Cēsu-Raunas kaujās rakstīja: Šīs operācijas 22. jūnijā sākās un 23. jūnijā beidzās ar galīgu vācu sakaušanu, kuŗi, šausmīgus zaudējumus nezdami, panikā atkāpās Rīgas virzienā. Mēs nekavējoši pārgājām vajāšanā, apdraudot abus vācu spārnus un tanī pašā 23. jūnijā bijām jau pie Inčukalna. Arī šeit vāci nevarēja noturēties un 26. jūnijā mums sākās kaujas jau pie pašas Rīgas vārtiem. 3. jūlijā bez kādas vajadzības un bez kādas sazināšanās ar Ziemeļlatvijas armijas vadību, Ulmanis parakstīja pamieru ar vāciešiem, kas glāba pēdējos no pilnīgas katastrofas. Vācieši tika atstāti Kurzemē un sāka gatavoties revanšam. Un tiešām, oktobra mēnesī, zem Ovalova-Bermonta flagas, Golcs uzbruka Rīgai.^{[nepieciešama atsauce]} Ozola pārmetumi Ulmanim gan ir nevietā, jo viņam uz pamiera sarunām nebija pilnīgi nekādas ietekmes.

Sarunu norise

Jau Cēsu kauju pirmajā posmā Antantes pārstāvji bija iesaistījušies pamiera sarunās starp igauņiem un vāciešiem. Juglas kauju laikā igauņiem pienākot pie Rīgas, 30. jūnijā Liepājā sanāca Antantes militāro misiju apspriede britu ģenerāļa Berta (Burt) vadībā. ASV un britu pārstāvji gribēja izvirzīti ultimātu fon der Golcam, lai tas atvelk karaspēku no Rīgas uz Olaines apkārtni. Vienlaikus, Antante negribēja ļaut igauņiem okupēt Rīgu. Apspriede pieņēma lēmumu aicināt vāciešus atiet uz Olaini, igauņus palikt pozīcijās pie Juglas ezera, bet Rīgā ievest Baloža Dienvidlatvijas brigādi un firsta Līvena krievu vienību, kas Cēsu kaujās nebija piedalījušās. Sarunas vest uzticēja franču pulkvežleitnantam Emanuēlam Diparkē.

Diparkē ar auto iebrauca Rīgā 1. jūlija 13:30 un devās uz Baltijas landesvēra un Dzelzsdivīzijas faktiskā komandiera fon der Golca štābu. Vācieši izvirzīja savus noteikumus - Latvijas Niedras valdībai pakļautās landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļas paliek savās pozīcijās no Gaujas grīvas gar Baltezeru līdz Salaspils muižai, bet igauņu daļas jāatvelk uz Skultes baznīcas - Inčukalna - Jumpravmuižas līniju. Diparkē šo ideju noraidīja, un panāca jaunu piedāvājumu - Dzelzsdivīzija atkāpsies uz Daugavas kreiso krastu, Rīgā kontroli pārņems Balodis, Līvens un no Vācijas pilsoņiem attīrītais landesvērs, dodot fon der Golcam divas nedēļas dažādu karamateriālu izvešanai no Rīgas, bet igauņiem jāpaliek tā brīža pozīcijās.

1. jūlijā ap 16:00 Diparkē šķērsoja Juglas tiltu un drīz sasniedza igauņu priekšējo līniju, no kurienes devās uz Ropažu staciju, kur bija Igaunijas armijas 3. divīzijas komandiera ģenerāļa Ernesta Pedera štābs. Peders paziņoja, ka sekojot Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera instrukcijām, sarunās ar ģenerāli fon der Golcu vai Baltijas landesvēru neiesaistīsies, un līgumu slēgs tikai ar Ulmaņa Pagaidu valdību. Igauņi pieprasīja, lai Dzelzsdivīzija un landesvērs 24 stundu laikā pēc līguma parakstīšanas atkāpjas uz 1916. gada krievu armijas pozīcijām Kauguru - Slokas - Dalbes - Lieliecavas līnijā, bet Rīgā divas nedēļas var darboties karamateriālu evakuācijas daļa. Rīgā jāieved Zemitāna Ziemeļlatvijas brigādes un Baloža Dienvidlatvijas brigādes daļas, viens igauņu bataljons un Līvena krievu vienība. Pārējie igauņu 3. divīzijas spēki paliktu jau ieņemtajās pozīcijās, lai nodrošinātu Rīgu pret vāciešu pretuzbrukumu. Igauņi Rīgu un Vidzemi atstātu tikai pēc Ulmaņa valdības paziņojuma, ka tā ir spējīga nodrošināt kārtību pati saviem spēkiem, bet igauņu spēki Cēsis paliks tik ilgi, kamēr Ulmaņa valdība būs spējīga saviem spēkiem noturēt Austrumu fronti pret boļševikiem. Diparkē šiem noteikumiem nepiekrita, norādot, ka Antante nepiekritīs igauņu ieiešanai Rīgā. 2. jūlija rītā viņš atgriezās Rīgā, un par sarunu gaitu paziņoja Tallinā esošajam Antantes misijas vadītājam, britu ģenerālim Gofam (Gough), kurš piedāvāja igauņiem un vāciešiem sūtīt pilnvarotos uz Strazdumuižu pie Juglas ezera uz kopējām sarunām Diparkē vadībā. Sarunas Strazdumuižā sākās 2. jūlijā 21:00 un nesaskaņu dēļ tās pāris reizes pārtrauca, vispirms no vāciešu, tad no igauņu puses.

Pamiera līgums

1919. gada 3. jūlija rītā plkst. 3:30 tika parakstīts sekojošs līgums: „No šā brīža ir noslēgts pamiers starp igauņu pavēlniecībā esošo karaspēku no vienas puses un Landesvēru un vācu pavēlniecībā esošo karaspēku no otras puses, uz sekojošiem noteikumiem:

1. 3. jūlijā plkst. 12 jāpārtrauc kaujas darbība uz sauszemes, jūras un gaisā.
2. Vācu karaspēkam jāatstāj Latvija visdrīzākā laikā, sakarā ar līguma noteikumiem. Vācu karaspēks pārtrauc kara darbību Latvijas robežās, izņemot, protams, kaujas darbību pret Padomju Krievijas spēkiem.
3. Visi vācu virsnieki un karaspēka daļas atstāj Rīgu un viņas apkārtni, pie kam izvākšanās jānobeidz 5. jūlijā līdz plkst. 18, izņemot atsevišķus štāba virsniekus, kuri varēs uzraudzīt kara piederumu izvākšanu.
4. Viens no Sabiedroto virsniekiem Rīgā uzraudzīs šo vācu krājumu izvešanu.
5. Landesvēram tūliņ jāatstāj Rīga, kā arī tās apkārtne un jāaiziet aiz Daugavas. Šī izvākšanās jāizdara līdz 5. jūlijam plkst. 18. Turpmākais Landesvēra liktenis tiks noteikts, saskaņā ar šī līguma § 9.
6. Igauņu karaspēks paliek vietās, kuras viņš ieņēmis 3. jūlijā plkst. 3.
7. Brīva satiksme pa zemes ceļiem, dzelzceļu un telegrāfu starp Rīgu un Liepāju nedrīkst tikt traucēta no vāciešiem.
8. Sabiedroto misijas pagaidām uzņemas Rīgas pārvaldību un darbojas kopīgi ar latviešu valdību.
9. Sīkākus noteikumus izstrādās Sabiedroto misiju pārstāvju vadībā."

Piemiņas plāksne

Strazdumuižas pamiera noslēgšanas apkaimē mūsdienās atrodas piemiņas akmens. Uz plāksnes latviski un igauniski rakstīts:"Šeit Rīgas Igauņu pamatskolā 1919.g. 3.VII noslēdza Strazdumuižas pamiera līgumu starp Igaunijas karaspēku, Vācijas armijas VI rezerves korpusu un Baltijas landesvēru." Tekstā kļūdaini minēta "igauņu pamatskola", kaut patiesībā tā bija latviešu Strazdumuižas pamatskola, pie kam akmens nav uzstādīts ēkas vietā, kur tika slēgts pamiers, bet uzstādīts piecdesmit metrus no vēsturiskās ēkas vietas, pie Latvijas PSR laika piecstāvu dzīvojamās mājas.

Ārējās saites

• Piemiņas akmens atrašanās vieta Arhivēts 2021. gada 15. jūlijā, Wayback Machine vietnē.