Vasilijs Žukovskis
| |||||||||||||||
| |||||||||||||||
Vasilijs Žukovskis (krievu: Васи́лий Андре́евич Жуко́вский; dzimis 1783. gada 9. februārī, miris 1852. gada 27. aprīlī) bija krievu dzejnieks, tulkotājs un kritiķis. Iespējams, viņa slavenākais darbs ir heksametrā uzrakstīts dzejas darbs "Undīne", kas ir veidots pēc vācu rakstnieka de la Mota-Fukē stāsta. Krievijas Impērijas himnas "Dievs, sargi Caru!" vārdu autors. Kā tulkotājs brīvā stilā iztulkoja krieviski daudzus pasaules klasiķus, tai skaitā Homēru, Firdousī, Gēti, Šilleru un Baironu.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vasilijs Žukovskis dzimis 1783. gada 9. februārī un bija krievu muižnieka Afanasija Buņina un turku karagūsteknes Salhas ārlaulības dēls. Viņu formāli adoptēja ģimenes draugs Andrejs Žukovskis. Uzaudzis mīlēts un lutināts Buņinu muižā Tulas guberņā, kopā ar Buņinu bērniem. Pēc Buņina nāves zēnu audzināja viņa atraitne un meitas. Pirmo lugu viņš uzrakstīja 11 gadu vecumā, un to nospēlēja ģimenes un draugu bērni.
1797. gadā zēns iestājās universitātes muižnieku pansiona humanitārajā nodaļā. 1801. gadā Žukovskis pabeidza šo skolu kā labākais, ar zelta medaļu. Sākumā Žukovskis strādāja ierēdņa darbu, bet drīz to atstāja. Viņš daudz lasīja, arī turpināja sacerēt dzeju, un aizsūtīja "Eiropas vēstnesī" Karamzinam dzejoli "Lauku kapsēta". Dzejoli iespieda un atsauksmes bija ļoti labas.
Vēlāk viņš iemīlējās Buņina mazmeitā, bet viņa bildinājumu noraida, jo viņš bija iecerētās meitenes mātes pusbrālis un nāca no zemas šķiras. 1812. gadā satriektais Žukovskis iestājās karadienestā un steidzās uz Borodinas kauju. Virspavēlnieks Kutuzovs viņu ieskaitīja savā kancelejā, lai sastādītu ziņojumus par kaujām. Te tapa pazīstamais patriotiskais dzejolis "Dziesminieks krievu kareivju nometnē". Tas iepatīkas cara Aleksandra I mātei. Šajā laikā Žukovskis vēlreiz bildināja savu iecerēto, bet atkal tika noraidīts. Turpretī panākumus viņš neviļus guva cara galmā, jo par viņu rūpējas daudzie draugi no studiju laikiem. Par patriotiskajām dzejām viņam piešķīra mūža pensiju.
Viņš iemīlas vēl viena meitenē, bet to bildina arī cits pielūdzējs, un meitenes māte izvēlas konkurentu. Turpretī galmā karjera veicas labi un Žukovskis līdz pat 1837. gadam ir Krievijas troņmmantnieka cara Aleksandra II un viņa divu māsu skolotājs. Saviem audzēkņiem viņš cenšas iedvest humānisma idejas. Būdams augstu vērtēts cara galmā, Žukovskis šais gados daudz atbalsta citus rakstniekus kā Puškinu, Gogoli, Ševčenko, Jazikovu.
Pēc atvaļināšanas viņš devās uz ārzemēm atpūsties, taču palika tur līdz mūža galam. 1842. gadā viņš beidzot apprecējās ar sava drauga, netālu no Valkas dzimušā mākslinieka G. Reiterna 19 gadus veco meitu Elizabeti. Pēdējos savas dzīves gadus Žukovskis pavada sievas dzimtenē, audzinot meitu un dēlu, rakstot un tulkojot daudzas bērniem domātas teikas un pasakas. Miris 1852. gadā, apglabāts Aleksandra Ņevska kapos.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vasilijs Žukovskis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|