Pateicoties tās ģeogrāfiskajam novietojumam starp divām pasaules daļām, tās kultūra ir austrumu un rietumu kultūru īpatnējs sajaukums. Turcija ir kļuvusi par stratēģiski svarīgu valsti, jo tai vēsturiski ir cieši sakari rietumos ar Eiropas Savienību, austrumos ar Centrālāziju, ziemeļos ar Krieviju un dienvidos ar Tuvajiem Austrumiem.[1][2]
Nosaukums Türkiye ir dalāms divās daļās. Nosaukuma pirmā daļa Türk no senās turku valodas nozīmē "stiprs",[3] savukārt nosaukuma izskaņa -iye ir abstraktais piedēklis arābu valodā, kas norāda uz īpašnieku, turētāju, piederīgumu. Vārds Türk pirmo reizi rakstos lietots orhonu rakstos centrālās Āzijas gokturku cilts nosaukumā (Göktürk), kas burtiskā tulkojumā nozīmē "gaisa" jeb "debess turki".
Vairums valodās, tostarp latviešu valodā, valsts nosaukums ir cēlies no viduslaiku latīņu valodas vārda Turchia, kas pirmo reizi rakstiskajos avotos ir parādījies 1369. gadā.[4] Oficiāli valsts nosaukums ir Turcija tikai no 1921. gada, kad tas tika iekļauts pirmajā Turcijas konstitūcijā.
Vēstures gaitā tjurki dzīvojuši un atstājuši paliekošu iespaidu vairākās Eirāzijas daļās. Viens no viņu galvenajiem mērķiem vienmēr bija asimilēšanās,[nepieciešama atsauce] pieņemot dažādas atšķirīgās kultūras, kuras tie iekļāvuši savā ietekmes sfērā. Turku politiskā vēsture sākas ar spēcīgās Huņņu impērijas laikiem 5. gadsimtā, kad tās valdnieks Atila paplašināja savas valsts robežas no austrumu Turkestānas un centrālās Āzijas līdz centrālajai un rietumu Eiropai.
Vairākas atsevišķas tjurku ciltis arī vēlāk izveidoja spēcīgas valstis, kas savā starpā karoja un tādēļ nepastāvēja ilgstoši. Viena no varenākajām ciltīm bija oguzu turku atzars – seldžuki,[nepieciešama atsauce] kas 9. gadsimtā atradās Abāsīdu kalifāta nomalē, Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē un pie Arāla jūras kā Jabhu kagans Oguzu konfederācijas sastāvā. 10. gadsimtā seldžuki pārceļoja no savas mītnes zemes centrālajā Āzijā uz Anatolijas austrumiem.[nepieciešama atsauce]
Osmaņu impērija veiksmīgi uzturēja politiskos sakarus gan ar austrumu, gan ar rietumu kultūrām visā savā 623 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā. 16. un 17. gadsimtā tā bija viena no pasaulē varenākajām politiskajām varām, kas spēja pakļaut austrumu Eiropas spēkus, iekarojot Balkānus un Polijas—Lietuvas ūnijas dienvidu daļu.
Kara laikā tika veikta liela visumā prokrieviski noskaņoto armēņu iznīcināšana un deportēšana no pierobežas ar Krieviju; pēc Turcijas versijas, tika īstenota plaša armēņu pārvietošana tālāk no robežas ar Krieviju un tās laikā vairāki tūkstoši gāja bojā. Turcija, būdama Osmaņu impērijas tiesiskā mantiniece, noraida apgalvojumu, ka tas ir bijis armēņu genocīds un uzskata, ka armēņu nāves izraisīja bads, slimības un starpkultūru nesaskaņas.[5] Ārpus Turcijas, pēc dažādu laiku un pētnieku vērtējumiem, vispārpieņemts ir uzskats, ka šajā "pārvietošanā" un slepkavībās uz vietas bojā gāja no 600 000 līdz 1,5 miljoniem armēņu, lai gan par paša vārda "genocīds" lietošanu nav vienprātības.
Šajā rakstā esošā informācija (saistīta ar valsts apvērsuma mēģinājumu 2016. gadā) ir novecojusi. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, atjauninot raksta saturu, lai tas atspoguļotu pēdējo pieejamo informāciju. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.
Par pirmo republikas prezidentu kļuva Mustafa Kemals pašā, kas sāka īstenot plašu reformu programmu, kuru nolūks bija radīt jaunu sekulāru valsti uz bijušās Osmaņu impērijas palieku pamatiem.[2] Saskaņā ar likumu par uzvārdiem, Turcijas parlaments 1934. gadā Mustafa Kemalam piešķīra goda nosaukumu Ataturks (turku valodā: Atatürk, turku tēvs).[1]
1945. gada 23. februārī Otrajā pasaules karā Turcija pievienojās sabiedroto pusē un kļuva par pilntiesīgu ANO locekli.[6] 1947. gadā tika izsludināta ASV prezidenta Trumena doktrīna, jo Grieķijā bija sākusies komunistu sacelšanās un PSRS pieprasīja Turcijai atbrīvot tās karaspēka vajadzībām Turcijas jūras šaurumus, kas savieno Melno jūru ar Vidusjūru. Ar šo doktrīnu ASV garantēja Turcijas un Grieķijas drošību, kas izvērtās par plašu finansiālo un materiālo atbalstu.[7]
Pēc tam, kad Turcija kopā ar ANO drošības spēkiem bija līdzdarbojusies Korejas karā, tā pievienojās NATO (1952) un kļuva par galveno šķērsli PSRS ekspansijai Vidusjūras reģionā. Pēc grieķu nacionālistu sarīkotā apvērsuma Kiprā, Turcija iebruka salā (1974), lai aizstāvētu tur dzīvojošo turku tiesības. Pēc deviņiem gadiem tika izveidota Ziemeļkipras Turku Republika, kuru starptautiski atzīst tikai Turcija.[8]
Kad 1945. gadā bija beidzies vienpartijas sistēmas periods, daudzpartiju sistēma ienesa politiskajā dzīvē neskaitāmas nesaskaņas vairāku desmitu gadu garumā un tādēļ periods no 1960. gadiem līdz 1980. gadiem ievērojams ar vairākām bruņotām sadursmēm starp labējā un kreisā spārna politiskajiem grupējumiem. Nesaskaņas izraisīja vairākus militārus valsts apvērsumus: 1960., 1971., 1980. un 1997. g.[9] 1980. gados sāktā Turcijas ekonomikas liberalizācija ievērojami izmainīja valsts tēlu un radīja ievērojamus izaugsmju un krīžu periodus.[10]
1999. gada 17. augustā 3:02 pēc vietējā laika Turcijas ziemeļrietumos bija aptuveni 7,4 balles stipra zemestrīce. Zinātnieki šo zemestrīci sauc par Izmitas zemestrīci. Tās ilgums sasniedza 48 sekundes, rezultātā nogalinot aptuveni 45 000 iedzīvotājus un atstājot vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju bez mājām. Šī postošā zemestrīce visvairāk skāra Izmitas pilsētu.
Turcija ir prezidentāla, demokrātiskarepublika. Kopš valsts dibināšanas 1923. gadā, Turcijā ir nostiprinājušās spēcīgas sekulārisma tradīcijas.[11]Turcijas konstitūcija ir pamats visas valsts tiesību sistēmai un nosaka pamata principus valsts pārvaldei, kā arī ir pamats Turcijas centralizētajai un unitārajai valsts iekārtai.
Valsts galva ir valsts prezidents, kas līdz 2017. gadam pildīja lielā mērā reprezentatīvas funkcijas. Līdz 2007. gadam Valsts prezidentu uz septiņiem gadiem ievēlēja parlaments tikai uz vienu reizi, pēc tam - tautas balsojums uz pieciem gadiem ar tiesībām pārvēlēt to pašu cilvēku atkārtoti otrreiz. Pakāpeniski prezidenta loma pieauga, un pēc 2017. gada referenduma Turcija kļuva par prezidentālu republiku. Pašreizējais prezidents Redžeps Tajips Erdogans amatā stājies 2014. gada 28. augustā. Viņam izdevās apiet Konstitūciju, lai 2023. gadā trešoreiz kandidētu uz prezidenta amatu, ko opozīcija uzskata par nelikumīgu.[12] Turcijā līdz 2017. gadam varu īstenoja premjers un ministru kabinets (valdība), bet likumdevēja vara pieder Lielajai nacionālajai asamblejai. Ar 2017. gadu premjerministra amats tika likvidēts un tā funkcijas nodotas prezidentam. Tiesu vara ir neatkarīga no likumdevējas un izpildu varas, bet likumu un valdības rīkojumu atbilstību konstitūcijai izvērtē Konstitucionālā tiesa. Augstākā administratīvo tiesību iestāde ir Valsts padome, bet augstākā tiesu iestāde ir Augstākā apelācijas tiesa.[13]
Kopš 1933. gada tiesības vēlēt ir abu dzimumu Turcijas pilsoņiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. No 2004. gada Turcijā bija 50 reģistrētas politiskās partijas, kas pārstāv gan galēji kreisus, gan galēji labējus uzskatus.[14] Konstitucionālajai tiesai ir tiesības atņemt partijai finansējumu vai izbeigt tās darbību, ja tā, pēc tiesas ieskatiem, pauž uzskatus, kas ir separātiski vai pretēji sekulārismam.[15][16]
Parlamentā 600 deputātus ievēl uz pieciem gadiem, vispārējās, proporcionālās vēlēšanās no partiju sarakstiem. Vēlēšanas notiek 88 vēlēšanu apgabalos. Lai nepieļautu sīkpartejismu un sašķeltību, partijām, lai iekļūtu parlamentā ir jāpārvar vēlēšanās 7% vēlētāju atbalsta barjera, kā dēļ mazākas partijas veido apvienības.
Turcija ir dibinātāja ANO (1945), OECD (1961), OSCE (1973) un G-20 (1999).
Saskaņā ar Turcijas rietumniecisko ievirzi, tās starptautisko attiecību centrālā tēma ir attiecības ar Eiropu. 1949. gadā Turcija kļuva par Eiropas Padomes locekli un 1959. gadā pieteicās dalībai EEK (ES priekštece) un 1963. gadā kļuva par tās asociatīvo locekli. Pēc vairāku desmitu gadu ilgām pārrunām Turcija 1987. gadā pieteicās par pilntiesīgu EEK biedru un 1992. gadā kļuva par Rietumu Eiropas Savienības asociatīvo biedru. 1995. gadā tika panākta Eiropas Savienības un Turcijas Muitas Savienības līguma parakstīšana un 2005. gada 3. oktobrī oficiāli sākās Turcijas iestāšanās sarunas ar ES.[17]
Tiek uzskatīts, ka ES iestāšanās process ilgs vismaz 15 gadus sakarā ar Turcijas apjomīgajiem izmēriem un viedokļu nesakritību vairākos jautājumos.[18] Nesaskaņu starpā ir strīds ar ES dalībvalsti Kipras Republiku sakarā ar Turcijas 1974. gada iebrukumu, kad tādā veidā Turcija vēlējās nepieļaut Grieķijas iecerēto salas aneksiju. Kopš iebrukuma Turcija neatzīst Kipras Republiku kā vienīgo suverēno varu visā salā, bet salas ziemeļos atzīst arī Ziemeļkipras Turku Republiku.[19]
Svarīgs Turcijas ārpolitikas faktors ir arī vēsturiskās attiecības ar ASV. Abas valstis, baidoties no iespējamās PSRS ekspansijas ir cieši sadarbojušās, lai to nepieļautu un Turcija 1952. gadā pievienojās NATO. Tagad, kad ir beidzies Aukstais karš, Turcija, pateicoties tās ģeopolitiskajam novietojumam, ir nozīmīga attiecībās ar Tuvajiem Austrumiem. Turcijas teritorijā ir nozīmīgas ASV karabāzes netālu no robežas ar Sīriju un Irāku. Turklāt Turcijas labās attiecības ar Izraēlu ir to padarījusi par galveno ASV partneri miera sarunās šajā reģionā. Kā atbildi uz šādu atbalstu ASV politikai Turcija ir saņēmusi spēcīgu atbalstu gan politiski, gan ekonomiski un diplomātiski. Tomēr karš Irākā šīs attiecības ir nedaudz atvēsinājis, jo Turcijā vairākums nepieļāva Turcijas līdzdalību Irākas karā un tagad Turcija cenšas nepieļaut neatkarīgas Kurdistānas izveidošanu Irākas ziemeļos.[20] ASV nespēja apturēt kurdu teroristu darbību Irākas ziemeļos izraisīja Turcijas parlamenta balsojumu, ar kuru 2007. gadā tika atļauta Turcijas karaspēka karadarbība Irākas ziemeļos.[21]
Pēc PSRS sabrukuma vairākas turkiem radniecīgo tjurku valstis atguva neatkarību un tas dod iespēju Turcijai nostiprināt savu politisko un ekonomisko ietekmi Centrālāzijā.[22] Labo attiecību rezultātā ar Azerbaidžānu tika īstenots vairāku miljardu vērts naftas un gāzes vada projekts Baku–Tbilisi–Džejhana. Tomēr robeža starp Turciju un Armēniju joprojām palikusi slēgta, kopš tā okupēja azeru apdzīvoto teritoriju Kalnu Karabahas karā.[23] Ar Armēniju attiecības ir sarežģītas arī tādēļ, ka Turcija neatzīst armēņu genocīdu 20. gadsimta sākumā. Šāds pats vēsturisks konflikts Turcijas traucē arī attiecībās ar Grieķiju, jo arī Turcijas grieķu iedzīvotāji tolaik tika pakļauti slepkavošanām un deportācijām, īpaši Turcijas neatkarības kara laikā.
Turcijas un Latvijas attiecības sākās 1925. gadā un Turcija nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju PSRS.[24] Diplomātiskās attiecības pēc Latvijas okupācijas tika atjaunotas 1991. gada 3. septembrī un Turcijas vēstniecība Rīgā tika atklāta 2005. gada 25. septembrī.[25] Turcija atbalstīja Latvijas uzņemšanu NATO un pēc Latvijas iestāšanās Turcijas gaisa spēki no 2006. gada 1. aprīļa līdz 1. augustam veica Latvijas gaisa telpas patrulēšanu. 2005. gadā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāja Latvijas vēstniecību Ankarā.[24] Latviju oficiālās vizītēs ir apmeklējuši no Turcijas vairāki valsts iestāžu darbinieki, vadītāji, parlamenta locekļi un ministri.[24]
Turcijas bruņotie spēki ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV) ar 1.043.550 kareivjiem.[27] Katram veselam heteroseksuālam vīriešu dzimuma pilsonim jāpilda obligātais militārais dienests, kura ilgums ir atkarīgs no iesauktā izglītības un dienesta vietas. Homoseksuāli vīrieši var atteikties pildīt obligāto militāro dienestu.[28]
Turcijas ģenerālštāba komandieri ieceļ valsts prezidents, bet par savu darbību viņš atskaitās premjeram. Parlamenta priekšā par valsts drošību ir atbildīga Ministru padome. Tiesības pasludināt karu vai sūtīt bruņotos spēkus uz citām valstīm ir vienīgi parlamentam.[26] Pašreizējais ģenerālštāba komandieris ir ģenerālis Jašars Bujukanits, kas amatu pārņēma no ģenerāļa Hilmi Ēzkēka 2006. gada 26. augustā.[33]
Turcijas bruņotiem spēkiem ir ļoti liela nozīme arī valsts iekšpolitikā, jo armiju vēsturiski uzskata par valsts sekulārās demokrātijas garantu.[34] Pēdējo desmitgažu laikā bruņotie spēki ir ar varu pārtraukuši vairāku valdību darbību, jo ir bijužas pamatotas aizdomas, ka valdība neievēro konstitūcijā noteiktos Ataturka principus.[34]
Turcijas galvaspilsēta ir Ankara. Turcijas teritorija administratīvi ir iedalīta 81 ilā (turku valodā: iller, vsk. il), un tie katrs atrodas kādā no septiņiem reģioniem (turku valodā: bölgeler, vsk. bölge). Reģions nav administratīva teritorija, jo tiek lietots tikai statistikas nolūkos. Katrs ils ir iedalīts rajonos (turku valodā: ilçeler, vsk. ilçe) un pavisam ir 923 rajoni.
Parasti ila nosaukums ir tāds pats kā ila galvaspilsētai un šis nosaukums ir arī ap galvaspilsētu esošajam rajonam, izņemot Hatajas ilu (galvaspilsēta Antakja), Kodžaeli ilu (Izmita) un Sakarjas ilu (Adapazari). Pēc iedzīvotāju skaita lielākie ili ir: Stambula (vairāk kā 12 milj.), Ankara (vairāk kā 4,4 milj.), Izmira (vairāk kā 3,7 milj.), Bursa (vairāk kā 2,4 milj.), Adana (varāk kā 2 milj.) un Konja (vairāk kā 1,9 milj.).
Lielākā pilsēta ir pirms republikas proklamēšanas bijusī galvaspilsēta Stambula un tā ir arī valsts finanšu, saimnieciskās darbības un kultūras centrs. Citas ievērojamākās pilsētas ir Izmira, Bursa, Adana, Trabzona, Malatja, Gaziantepa, Erzuruma, Kajseri, Kodžaeli, Konja, Mersina, Eskišehira, Dijarbakira, Antalja un Samsuna. Lielākā daļa Turcijas iedzīvotāju (70,5%) dzīvo pilsētās.[35] Valstī 18 pilsētās iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu un 21 pilsētā — 1 milj. līdz 500 tūkstoši. Iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 tūkstošus 70 Turcijas pilsētās.
Turciju ASV Centrālais izlūkošanas dienests iekļauj attīstīto valstu sarakstā[36] un tā ir OECD un G-20 dibinātāja.
Kopš Turcija ir republika, tās ekonomika ir bijusi daļēji valsts kontrolēta, kur valdība pilnībā kontrolē privātā sektora līdzdalību, starptautisko tirdzniecību un tiešās ārvalstu investīcijas. 1980. gados Turcijā sāka īstenot vairākas reformas, kuru idejiskais autors bija premjers Turguts Ezals. Reformas nodrošināja valsts pakāpenisku pāreju no valsts kontrolētas brīvās ekonomikas uz privātā sektora brīvo ekonomiku.[10] Reformu rezultātā notika strauja izaugsme, kuru tikpat ātri apturēja lejupslīde un krīzes 1994., 1999.[37] un 2001. gadā.[38] Tā rezultātā IKP pieaugums no 1981. līdz 2003. gadam bija tikai 4%.[39] Papildus nepieciešamo reformu trūkums, arvien augošais privātais sektors un politiskā korupcija izraisīja ļoti augstu inflāciju, vāju banku sektoru un nepastāvīgu makroekonomisko stāvokli.[40]
Pēc 2001. gada krīzes, pateicoties finanšu ministra Kemala Derviša reformām, tika samazināta inflācija līdz viencipara skaitlim, palielinājās uzticība investoru acīs un sāka samazināties bezdarbs. Ekonomisko reformu rezultātā Turcija ir padarījusi daudz pieejamākus tās tirgus starptautiskiem tirgotājiem un samazinājusi valsts ietekmi tirdzniecībā. Arvien vairāk valsts uzņēmumu tiek privatizēti.[41]
2005. gadā IKP pieaugums bija 7,5%[42] un tādēļ Turcija ir viena no ātrāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turcijas ekonomikā vairs nedominē vecā lauksaimniecība, jo tagad ekonomikā lielāko lomu spēlē industrializētie rajoni ap lielākajām pilsētām valsts rietumos. Tiem raksturīga augsta līmeņa servisa industrija un tagad lauksaimniecība sastāda tikai 11,9% no IKP, bet ražošana — 23,7% un pakalpojumi — 64,5%.[43] Pēdējo 20 gadu laikā īpaši strauju izaugsmi pieredzējusi tūrisma nozare un tagad tā ir nozīmīga valsts ekonomikas sastāvdaļa. 2005. gadā Turciju apmeklēja 24.124.501 cilvēks, kas pienesa valsts ieņēmumiem apmēram 18,2 miljardus ASV dolāru.[44] Citi svarīgākie Turcijas ekonomikas virzieni ir būvniecība, auto ražošana, elektronika un tekstilrūpniecība.
Pēdējo gadu laikā lielo inflāciju Turcijā izdevās apturēt un tādēļ tika ieviesta jauna valūta, lai nostiprinātu esošo situāciju arī vizuāli. 2005. gada 1. janvārī vecās turku liras (TL) tika aizstātas ar jaunajām turku lirām (YTL), atmetot sešas nulles (1 YTL = 1.000.000 TL).[45] Turpinoties ekonomiskajām reformām, 2005. gadā inflācija tika samazināta līdz 8,2% un bezdarbs līdz 10,3%.[43] Ar IKP 5.062 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju, Turcija 2005. gadā bija 69. vietā pasaulē.
Turcija savā labā izmanto arī priekšrocības, ko piedāvā muitas savienība ar ES, kuru noslēdza 1995. gadā, lai realizētu eksportam paredzētās rūpniecības preces un piesaistītu ES valstu investorus.[47] 2005. gadā eksports sasniedza 73,5 miljardus ASV dolāru, bet imports sasniedza 116,8 miljardus.[46] 2006. gadā eksports jau sasniedza 85,8 miljardus, kas ir par 16,8% vairāk nekā 2005. gadā.[48] Jaunākie dati liecina, ka eksports 2007. gadā bijis 105,9 miljardi ASV dolāru.[49]
Pēc ilglaicīga perioda bez ievērojamām ārvalstu investīcijām, Turcija ir spējusi 2006. gadā piesaistīt investīcijas 19,9 miljardu ASV dolāru apmērā, bet 2007. gadā paredzams daudz lielāks apjoms.[50] Plašās privatizācijas un stabilā valsts politika sakarā ar iespējamo iestāšanos ES, stabila izaugsme un pareizi izplānotās reformas banku sektorā, mazumtirdzniecībā un telekomunikācijās ir pozitīvi ietekmējušas ārvalstu investīciju apjomīgāku pieplūdumu.[41]
21. gadsimta 20. gadu sākumā Turcijas finanses un ekonomika izrādījās krīzē, kuru radīja vairāki faktori - Covid-19 pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi, Turcijas atkarība no ārējām izejvielām un nestandarta finansu politika.[51] Turcijas Centrālā banka un prezidents Erdogans bažījās, ka augstas procentu likmes Turcijas apstākļos, pretēji parastajai praksei, paaugstinās inflāciju, un no 2021. līdz 2023. gadam likmes tika samazinātas no 19 uz 8,5%.[51] Plāns nenostrādāja, un 2022. gadā inflācija sasniedza 85%. Līdz rekordzemam līmenim kritās arī Turcijas liras kurss pret dolāru, kas no izejvielu importa atkarīgajā valstī pasteidzināja cenu kāpumu uz visu. 2023. gadā finansu stāvokli pasliktināja postošā 2023. gada Turcijas un Sīrijas zemestrīce, kuras postījumus lielā mērā pastiprināja valdības pirms tam pieņemtie celtniecības drošības normu atvieglojumi. Šā paša gada pavasarī notika prezidenta vēlēšanas, kurās Erdoganam, lai gūtu uzvaru, nācās iztērēt lielu daļu valūtas rezervju liras kursa noturēšanai.[51] Pēc vēlēšanām atsākās liras kursa lejupslīde, tomēr tika nomainīts finansu ministrs un Centrālās bankas vadītājs, un jaunie vadītāji, atšķirībā no iepriekšējiem, pazīstami kā tradicionālās finansu politikas piekritēji.[51]
Turcijas teritorija ir vairāk kā 1600 km gara un 800 km plata un tā ir līdzīga taisnstūrim.[52] Turcijas teritorija, ieskaitot ūdenskrātuves, aizņem 783 562 kvadrātkilometrus,[53] no kuriem 755 688 m² atrodas Āzijā (Anatolija), bet 23 764 m² — Eiropā.[52] Tādēļ Turciju uzskata par starpkontinentālu valsti. Turcija pēc teritorijas platības ir 37. lielākā pasaulē un tās platība ir līdzīga Francijas un Lielbritānijas teritoriju summai. Turciju no trīs pusēm apskalo jūras: rietumos — Egejas jūra, ziemeļos — Melnā jūra un dienvidos — Vidusjūra. Turcijas teritorijā — ziemeļrietumos atrodas Marmora jūra.[54]
Turcijas Eiropas daļa ziemeļrietumos ir Austrumu Trāķija, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju. Valsts teritoriju Āzijā — Anatoliju (arī Mazāzijas pussala) starp Kēroglu (turku: Köroğlu) un Melnās jūras austrumu piekrastes kalnu grēdas — Taura kalniem, veido augsta centrālā ieplaka ar šauriem piekrastes līdzenumiem. Līdzenumi ir iztekas vieta tādām upēm kā Eifrata, Tigra un Araksa. Te atrodas Vanas ezers un Āgri kalns (turku: Ağrı, arī Ararats), kas ir augstākā Turcijas virsotne — 5.165 m.[54][55]
Āgri kalns (Ararats) ir Turcijas augstākā virsotne — 5165 m
Turcijas daudzveidīgā teritorija ir sarežģītu zemes plātņu kustību rezultāts, kas radies tūkstošiem gadu gaitā. Tādēļ mūsdienās arī te ir raksturīgi nelieli pazemes grūdieni un vulkānu izvirdumi. Pateicoties zemes plātņu lūzuma vietām, ir izveidojušies Bosfors un Dardaneļi, kā arī visa Melnā jūra. Turcijas ziemeļos visas valsts garumā ir plātņu lūzuma josla, un 1999. gadā notika pēdējā lielākā zemestrīce, kuru dēvē par Izmitas zemestrīci.[56]
Turcijā valda Vidusjūrai raksturīgs klimats, kam raksturīgas karstas un sausas vasaras, bet izteiktas un aukstas ziemas. Kalni, kas izvietojas tuvu krastam, aizkavē Vidusjūras ietekmes izplešanos tālāk iekšzemē un tādēļ nodrošina valsts vidienē kontinentālu klimatu ar izteiktiem gadalaikiem. Anatolijas vidienei ir raksturīgas krasas laikapstākļu pārmaiņas. Centrālajā līdzenumā ir vērojamas īpaši spēcīgas un izteiktas ziemas. Gaisa temperatūra šajos rajonos var sasniegt no -30 °C līdz pat -40 °C kalnu apvidos, kur zemi sniegs klāj 120 dienas gadā. Rietumu daļā ziemas temperatūra parasti ir nedaudz zemāka par 1 °C. Vasaras ir karstas un sausas, bet gaisa temperatūra dienā ir virs 30 °C.
Gadā vidēji nokrišņu daudzums sasniedz 400 mm. Sausākie reģioni ir Konjas līdzenums un Malatjas līdzenums, kur gada nokrišņu daudzums nepārsniedz 300 mm. Mitrākais laiks ir decembrī, bet sausākais — jūlijā un augustā.
Ziemeļos ir mērens jūras klimats ar spēcīgiem nokrišņiem. Ziemā vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 10 °C, vasarā tā nepārsniedz 23 °C. Laiks ir mākoņains un lietains. Vidējais nokrišņu daudzums gadā: 1.000 – 2.500 mm.
Pēdējos gados nokrišņu daudzums un vēja stiprums ir palielinājies un ir izraisījis plūdus un zemes nogruvumus. Tiek apdraudētas neskaitāmās mājiņas, kas celtas stāvajās nogāzēs.[57]
2007. gadā Turcijā bija 70,5 miljoni iedzīvotāju un iedzīvotāju skaita pieaugums gadā ir 1,04%. Vidējā Turcijas apdzīvotība (iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru) ir 92; lauku rajonos viszemākā apdzīvotība ir 11 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet visapdzīvotākajā Stambulas ilā — 2.420 cilvēki uz kvadrātkilometru. Turcijas pilsētās dzīvo 70,5% no visiem iedzīvotājiem. Aptuveni puse iedzīvotāju ir jaunāki par 28 gadiem, bet cilvēki darbspējīgā vecumā, t.i. 15-64 gadus veci ir 66,5% no visiem iedzīvotājiem. Vecumā līdz 14 gadiem ir 26,4% iedzīvotāju, bet virs 65 gadiem — 7,1%.[58] Saskaņā ar Turcijas oficiālo statistiku, 2005. gadā vīriešu vidējais dzīves ilgums bija 68,9 gadi un sieviešu — 73,8 (vidējais — 71,3).[59]
Vecumā no 6 līdz 15 gadiem pamatizglītība ir bezmaksas un obligāta. Izglītotības īpatsvars pavisam ir 87,4% (vīriešiem 95,3%, sievietēm 79,6%).[60] Izglītības zemais līmenis saistīts ar to, ka valsts dienvidaustrumos, kur pārsvarā dzīvo arābi un kurdi, joprojām ļoti svarīgas ir feodālās tradīcijas.[61]
Turcijas konstitūcijas 66. pants nosaka, ka turks ir jebkurš, kas „saistīts ar Turcijas valsti pilsonībā.” Līdz ar to, vārdam turks ir divējāda nozīme — ar to var tikt apzīmēts Turcijas pilsonis, kā arī piederošais turku tautībai. Turcijā citas lielākās minoritātes ir kurdi, adigi, zazi, čigāni, arābi un trīs oficiāli atzītās minoritātes (saskaņā ar Lozannas līgumu) — grieķi, armēņi un ebreji. Lielākā minoritāte ir kurdi, kas ir atšķirīgas etniskās izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt Turcijas dienvidaustrumos. Turcijas oficiālais viedoklis ir tāds, ka kurdi nav minoritāte, bet no turku nācijas neatdalāms elements.[62] Minoritātes, izņemot oficiālās, nebauda kādas īpašas privilēģijas un, sakarā ar to, ka vārdam minoritāte Turcijā ir ļoti emocionāla pieskaņa, šo minoritāšu kultūra tiek iespējami sapludināta ar kopējo valsts kultūru. Neskatoties uz to, ka valsts kultūra ir diezgan vienveidīga, pastāv atšķirības, saskaņā ar dažādām turku senajām tradīcijām. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju iedalījumu, jo Turcijas statistikā netiek vākti un apkopoti dati par cilvēku tautību un reliģisko piederību.[63]
Sakarā ar lielo darbaspēka trūkumu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, ievērojams skaits turku devās strādāt uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Vāciju). Tā Eiropā izveidojās liels daudzums turku emigrantu un tika izveidotas lielas diasporas. Mūsdienās arī pati Turcija ir galamērķis daudziem emigrantiem. Uz Turciju pārceļas liels skaits iedzīvotāju no citām islāma valstīm, jo Turcija ir ES kandidātvalsts un tā viņi varēs iekļūt Eiropā.[64]
Vienīgā oficiālā valsts valoda visā Turcijas teritorijā ir turku valoda. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju valodām tādu pašu iemeslu dēļ, kāds minēts augstāk par reliģiju un tautību.[63] Tomēr oficiālā valsts televīzija TRT raida arī dažos citos dialektos un arābu, bosniešu, zazu, čerkesu un kurdu valodās.[65]
Vairums (99,8%) Turcijas iedzīvotāju uzskatāmi par musulmaņiem,[66] no kuriem vairāk kā 75% pieder sunnītiem. Aptuveni 20% no musulmaņiem pieder šiītualevītu virzienam.[67] Populārā hanafītu sunnītu skola tiek atbalstīta arī no valsts puses ar Reliģisko lietu ministrijas palīdzību (turku: Diyanet İşleri Başkanlığı) un tai pakļautas visas mošejas un reliģiskie darbinieki. Pārējie iedzīvotāji ir kristieši (galvenokārt grieķu pareizticīgie, armēņu apustuliskie un sīriešu pareizticīgie), jūdaisti un jezidisti.[68]
Turcijā ir ļoti spēcīga sekulārsima kustība un ideju aizstāvība. Neskatoties uz to, ka valsts neatbalsta kādu konkrētu reliģiju, tā pastāvīgi uzrauga reliģisko organizāciju darbību. Konstitūcija garantē valsts iedzīvotāju tiesības brīvi izvēlēties reliģiju un reliģiskās institūcijas aizsargā likums. Konstitūcija aizliedz reliģiskajām organizācijām iesaistīties valsts lietu risināšanā un politikā (piemēram organizējot partiju), kā arī ir aizliegta reliģisko skolu darbība. Nevienai partijai nav atļauts atbalstīt kādu konkrētu reliģiju vai paust kādas ticības uzskatus, bet atsevišķas konservatīvas partijas cenšas to darīt.[11] Turcijā ar likumu ir aizliegts ēkās, kurās atrodas valsts iestādes, skolas un universitātes, valkāt hidžabu (lakatu) un citus ticību apliecinošus vai reliģijai raksturīgus apģērbus vai to elementus.[69] Likuma atbilstību universālajām cilvēka tiesībām apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Lejlas Šahinas prasībā pret Turciju.[70]
Turcijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2014.gads)[71]
Turcijā ir ļoti daudzveidīga kultūra, kas ir tjurku, Anatolijas, osmaņu (grieķu-romiešu un islāma kultūras sajaukums) un Rietumu kultūru elementu sajaukums ar tradīcijām, kuras aizsāktas līdz ar Osmaņu impērijas rietumniecisko virzību, kas turpinās arī mūsdienās. Šāds kultūru sajaukums veidojies turku migrācijas laikā no Centrālāzijas uz Rietumiem, turkiem sastopoties ar citām kultūrām.[72][73] Tā kā Turcija ir veiksmīgi pārtapusi no agrākās reliģiskās Osmaņu impērijas par modernu nācijas valsti, kurā strikti nodalīta valsts un reliģija, radušās izteiktas mākslas izpausmes metodes. Republikas pirmajos gados valdība ievērojamus līdzekļus ieguldīja lietišķajā mākslā, muzejos, teātros un arhitektūrā. Sakarā ar to, ka jaunās turku identitātes noteikšanā ievērojamu lomu spēlēja vairāki vēsturiski apstākļi, turku kultūra ir „modernizācijas” un rietumnieciskuma centienu produkts, kas tiek kombinēts ar nepieciešamību saglabāt tradicionālās reliģiskās un vēsturiskās vērtības.[72]
Turcijas mūzika un literatūra ir izcils paraugs dažādu kultūru sajaukumam. Turcijā ir populāri dažādi mūzikas žanru veidi: no arabeskas līdz hip-hopam, un mūsdienu Turcijas mūzikas žanru veidošanās pamatā ir Centrālāzijas turku, islāma un eiropiešu tradīciju apvienojums, kas radās Osmaņu impērijas un islāma saskarē ar Eiropu.[74] Osmaņu impērijas pastāvēšanas laikā turku literatūru ietekmēja persiešu un arābu literatūra, bet impērijas pastāvēšanas pēdējos gados izteiktāka kļuva turku tautiskā un rietumu literatūras ietekme. Kultūru sajaukums dažkārt tiek arī īpaši dramatizēts, piemēram, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvēja Orhana Pamuka darbā minētajā „kultūru sadursmes un saplūšanas jaunie simboli”.[75]
Vairāku gadsimtu ilgo unikālo tradīciju sajaukumu apliecina arī Turcijā esošie arhitektūras elementi. Papildus tradicionālajiem bizantiešu arhitektūras elementiem, kas atrodami visā Turcijas teritorijā, ir saglabājušies daudzi osmaņu arhitektūras paraugi, kas attēlo vietējo un islāma tradīciju sajaukumu visās bijušās Osmaņu impērijas teritorijās. Turcijas arhitektūru kopš 18. gadsimta stipri ietekmējusi rietumu kultūra un tas redzams vairākos paraugos: Sultāna Ahmeda mošeja un Dolmabahčes pils.[76]
Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: Neveiklas teikumu konstrukcijas. Brīžam nevar saprast pat domu, piemēram, šajā teikumā "Vīriešu basketbola izlase ierindojās otrajā vietā EuroBasket 2001" Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.
Kopš osmaņu laikiem tradicionāls turku sporta veids ir cīņa eļļā (turku: Yağlı güreş).[79]Edirnē notiek gadskārtējais "Kirkpinar" cīņas eļļā turnīrs kopš 1361. gada.[80] Starptautiskie cīkstēšanās stili, ko reglamentē FILA, piemēram, brīvā stila cīņa un klasiskā cīņa arī ir populāri, ar daudziem Eiropas, Pasaules un Olimpisko spēļu čempionātu tituliem, kurus ieguvuši turku cīkstoņi gan individuāli, gan kā valsts komanda.[81] Vēl viens nozīmīgs sporta veids, kurā turki ir starptautiski veiksmīgi ir svarcelšana; kā turku svarcēlāji, gan vīrieši, gan sievietes, ir lauzuši daudzus pasaules rekordus un ieguvuši vairākus Eiropas,[82] Pasaules un Olimpisko spēļu[83] čempionāta titulus. Naims Sulejmanoglu un Halils Mutlu ir sasniegušas leģendāro statusu kā vieni no nedaudzajiem svarcēlājiem, kuri ir ieguvuši trīs zelta medaļas trīs Olimpiskajās spēlēs.
↑ 2,02,12,22,3Stanford Jay Shaw; Kural Shaw, Ezel. History of the Ottoman Empire and Modern Turkey. Cambridge University Press, 1977. ISBN0-5212-9163-1.Atsaucē izmantots novecojis parametrs |coauthors=
↑Turkish Directorate General of Press and Information. «Turkish Constitution». Turkish Prime Minister's Office, 2001-10-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-03. Skatīts: 2006-12-16.
↑Turkish Directorate General of Press and Information. «Political Structure of Turkey». Turkish Prime Minister's Office, 2004-08-24. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-05. Skatīts: 2006-12-14.
.svg)
.JPG)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Turcija.
